Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ir apņēmies izvērtēt, kā eksprezidente Vaira Vīķe – Freiberga ir tikusi pie atdusas vietas Meža kapos. Publiskie pārspriedumi par kapiem parāda ne tikai neveiklību, kā tiek kārtots šāds jautājums, bet arī šādas tādas problēmas ar pašcieņu.
Likums eksprezidentiem paredz virkni labumu – pensiju, dzīvokli, automašīnu un sekretāru ieskaitot. Tāpat likumā ir teikts, ka valsts sedz apbedīšanas un kapa uzturēšanas izmaksas. Taču tas, kā jautājums par prezidentu mūžamājām ir kārtojams, skaidri pateikts nav.
Atminoties, cik mokoši ilga bija dzīvokļa meklēšana eksprezidentam Valdim Zatleram, negribētos piedzīvot ko līdzīgu ar kapavietu. Būtu grūti iedomāties vēl skarbāku veidu, kā valsts varētu pazemot pirmām kārtām jau pati sevi, vēl labu brīdi pēc valsts vadītāja nāves neveiksmīgi meklējot tam atdusas vietu. Ir vairāk nekā skaidrs, ka šis jautājums valstij ir jārisina – tai skaitā jāvienojas, kā un kur tiek piešķirtas kapavietas. Kamēr tas tā nav noticis, V. Vīķe-Freiberga ir rīkojusies pēc savas iniciatīvas. Ar Valsts prezidenta kancelejas atbalstu atradusi dzirdīgas ausis attiecīgajās Rīgas domes institūcijās, viņa sagādājusi atdusas vietu Meža kapos.
Iemesls, kāpēc šis jautājums vispār nokļuvis sabiedrības dienaskārtībā, ir saistīts ar veidu, kā jautājums kārtots. Te iesaistītas mutiskas vienošanās, amatpersonu pretimnākšana, kas nav sagaidāma absolūtajam vairumam citu cilvēku, un nepārskatāmas procedūras. Nav gan daudz veidu, kā šādu delikātu jautājumu varētu risināt. Diezin vai eksprezidentei vajadzēja rīkot publisku kampaņu ar medijos publicētiem viedokļrakstiem, tautas manifestācijām un likuma grozījumu lobēšanu.
Neuzskatu par kaut ko ārkārtīgi sliktu, ka sabiedrībai ir kļuvis zināms, kā eksprezidentes mūža mājas tika meklētas. Ja neko vairāk, tad notikušajam vajadzētu atgādināt, ka skaidra kārtība valstī par šo izstrādāta nav un to vajadzētu izdarīt. Cits jautājums, kādu reakciju šis stāsts dažādiem cilvēkiem izraisa. Nav šaubu, ka prezidenti ir pelnījuši cienījamu kapavietu. Lai gan neveiklības situācijā ir saskatāmas, V. Vīķe -Freiberga nav pelnījusi tikt nolieta ar tādām samazgām, kādas dažs labs pēdējās nedēļās pār viņu ir izgāzis. Nav taču tā, ka daļēji jau slēgtajos Meža kapos sev vietu būtu atradis kāds, kura nozīmīgākā īpašība ir spēja uzpirkt visus, ko vajag. Ja vēl pieejamās un neiedalītās Meža kapu teritorijas kādam vispār būtu jāpiešķir, tad tie ir Latvijas valsts prezidenti.
Valsts prezidents ir persona, kas pārstāv valsti. Šī loma turpinās arī pēc amata atstāšanas – tāpēc jau arī visas šīs likumā noteiktās sociālās garantijas. Protams, prezidenti mums ir bijuši visādi – spēcīgi un ne tik ļoti. Tomēr, ja reiz nav tā, ka labumi, kurus prezidents pēc amata atstāšanas saņem, ir piesaistīti viņa panākumiem vai reitingiem amatā esot, tad šajā brīdī prezidentu atšķirībām jau vairs nevajadzētu būt izšķiroši svarīgām. Likumīgi ievēlēts Latvijas Valsts prezidents ir un paliek prezidents, un ir pelnījis zināmu pieklājību pret sevi. Un savu īpašo statusu tas nezaudē arī pēc nāves.
Esošos un bijušos politiķus ir iespējams kritizēt. Likumu pārkāpt nedrīkst neviens, tai skaitā politiķi. Arī V. Vīķei – Freibergai pret to nevar būt imunitātes – lai gan, nenoliedzami, viņa ir visspilgtākā Latvijas līdere, kāda mums kopš neatkarības atgūšanas ir bijusi. Tomēr izskatās, ka šis drīzāk ir gadījums, kurā tiek nevis ķidāti kādi konkrēti pārkāpumi, bet gan demonstrētas pašu ķidātāju īpašības.
Latviešiem kapu kultūra ir ļoti attīstīta. Mums ir kapu svētki, rūpīgi apkoptas tuvinieku kopiņas un Raimonda Paula dziesma ar Arnolda Auziņa vārdiem: “Mans vectēvs bija ļoti prātīgs, Cits šuva jaunus goda svārkus Un bija ar savu spēku plātīgs, Bet vectēvs uztaisīja zārku.” Tomēr jautājumā par V. Vīķes – Freibergas atdusas vietu šī kapu kultūra publiskajā telpā ir izpaudusies ar gluži pretējām emocijām. Uz prezidenti tiek rādīts ar pirkstu.
Ne mazāk satraucoša ir citu amatpersonu klusēšana. Normālā situācijā nudien būtu atbilstoši, ka izmeklētāji – šajā gadījumā KNAB – dara savu darbu un politiķi neiejaucas. Taču šī nav parasta un normāla situācija. No secinājuma, ka šie jautājumi Latvijā ir nesakārtoti, situācija dažviet jau ir pāraugusi necieņā pašiem pret sevi – savā sīkumainībā, nenovīdībā, maziskumā. Un izskan tik maz amatpersonu balsu, kas norādītu uz situācijas groteskumu un nostātos saprāta pusē.
Kur tagad ir tie, kas viņai palīdzēja kapavietu sagādāt – piedāvāja variantus, sarunājās, vienojās? Vai arī viņi paši domā, ka šī ir bijusi prasta “blatu” sistēma un viņi paši ir darbojušies ja ne atklāti pretēji likumam, tad vismaz ētiski apšaubāmi? Kas ir sakāms Rīgas domei un Valsts prezidenta kancelejai? Un vai nekas nav sakāms Saeimai un pašreizējam prezidentam? Vai tiešām viņi tā arī noskatīsies, kā šis jautājums tiek risināts birokrātiskos koridoros un mediju slejās? Vai viņi domā, ka uz viņiem pašiem, viņu kompetencēm un pienākumiem tas nekādi neattiecas?
Bet attiecas taču. Par mums daudz ko stāsta gan tas, kādas ir mūsu problēmas, gan tas, kā mēs tās risinām.
Komentāri