Trešdienas rītā brokastojot, fonā skanēja LR1 pārraide par alkoholisma problēmu Latvijā. Pašu sākumu biju palaidusi garām, tomēr ar interesi sāku klausīties brīdī, kad sarunā iesaistījās psihiatrs Māris Taube, sakot, ka mūsu sabiedrībā tā ir milzīga problēma – gan no aspekta, kur pat nekaitīgā sarunā jokojot tiek popularizēta ideja par to, ka “iedzert” ir labi, stilīgi, tā ir absolūtā norma. Klausījos un iekšēji gavilēju, jo alkohola lietošanas tradīcijas jau kopš pusaudzes vecuma šķitušas riebīgas šī vārda burtiskā nozīmē – alkohols mūsu sabiedrībā tiek uztverts par daļu no normālas pieauguša cilvēka diētas, alkoholisko dzērienu stendi veikalos ir proporcionāli milzīgi, salīdzinot ar pārējo preču klāstu, turklāt lielākoties alkoholiskie dzērieni izvietoti tirdzniecības telpu beigu posmā – tuvāk kasei, lai pēdējā brīdi, stāvot rindā, pircējs var iekārdināt sevi ar kādu acīs kniebjošu oranžu atlaides zīmi grādīgā dzēriena priekšā. Paraugoties fotogrāfijās no vecāko paaudžu arhīva, šķiet, nav bijis svinīga notikuma bez vismaz pāris stipro dzērienu pudelēm uz galda.
“Nu, kas tad tur tāds, iedzert malciņu,” parasti gandrīz katrs, ar ko sarunājos par šo tēmu, nosaka. Un tomēr tas viens malciņš nereti noved pie otra, pieaugot līdz glāzei vai pārītim dienā, vakaros pēc darba, lai atslābinātu nervus. Skumjākais tajā visā ir redzēt, kā vecāki, kas uzskata sevi par tādiem uzskatos brīviem un pretimnākošiem, kādā saviesīgā notikumā ar smaidu sniedz šampanieša glāzes saviem pusaudžu bērniem. Vai tiešām nepadomājam, ka kādam šis pamudinājums varbūt attīsta ģenētiski iekodētu problēmu uz atkarību? Vai vienkārši kāds ir vājāks būt citāds, atšķirīgs un nekad neatteiksies no piedāvāta dzēriena, ar laiku nokļūdams tai pašā purvā?
Nesaku, ka glāze kvalitatīva alkohola būtu kas peļams. Bet pie mums tomēr alkohola patēriņš uz Eiropas un pasaules valstu fona ir milzīgs (no visām 38 Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm Latvijā ir augstākais alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju – 12,9 litri gadā). Tas, manuprāt, ir satraucošs signāls, nerunājot tikai par sabiedrības veselības stāvokli kopumā, bet par valsts labklājību kā tādu, par kuru, šķiet, nebeidzam sūkstīties, jo nekad nekas nav līdz galam labi – nekad pie mums nav tā, kā citur. Tāpēc varbūt ir vērts aizdomāties par lietām, kuras jau paši varam sākt mainīt savā ikdienā. Samazināts alkohola patēriņš nepārprotami ir viena no tādām.
Komentāri