Pēc Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) direktores Ineses Kalvānes šonedēļ sacītā, Latvijas darba meklētāju iecienītākais galamērķis ārzemēs ir Vācija. Otra populārākā valsts, kurā tiek meklēts darbs, ir Lielbritānija. Cilvēki joprojām aizbrauc no Latvijas, un ziņa, ka Lielbritānijā no 1. aprīļa ir paaugstināta minimālā alga, daudzus varētu iekārdināt. Tagad stundas likme tiem, kas vecāki par 25 gadiem, ir septiņas sterliņu mārciņas un 20 pensi stundā. Tiek lēsts, ka algas pielikumu saņems gandrīz divi miljoni cilvēku. Protams, Latvijā varētu likties, ka nedēļā nopelnītā summa ir gandrīz vai fantastiska – 280 mārciņas, bet gadā jau šķiet gandrīz neaptverama – 14 602 mārciņas. Tomēr, pētījumi, kurus veicis Joseph Rowntree Foundation, liecina, ka dzīve ar minimālo algu ir visai skarba. Pēc ienākuma nodokļa samaksas un atskaitījumiem nacionālās apdrošināšanas fondā šī summa samazinās līdz 13 097 mārciņām. Tas nozīmē, ka katru mēnesi strādājošajam pāri paliks 1091 mārciņa. Pētījums liecina, ka 2015. gadā pieaugušam cilvēkam bija vajadzīgas 632 mārciņas un 80 pensi pašiem nepieciešamākajiem tēriņiem. Savukārt pēc Lafboro Universitātes Sociālās politikas pētījumu centra datiem, ja nav ģimenes un bērnu, lielāko tiesu sociālo dzīvokli nevar saņemt. Tādēļ mājokļa īre ir lielākais trieciens maciņam, un ir svarīgi, kurā vietā cilvēks dzīvo. Pēc nekustamā īpašuma aģentūras Countrywide datiem martā divistabu dzīvokļa vidējā īres cena Lielbritānijas austrumos bija 449 mārciņas, trīsistabu dzīvokļa – 544 mārciņas, bet Londonā divistabu dzīvokļa īres cena bija 920, trīsistabu – 1166 mārciņas mēnesī.
Protams, dzīvokli ar minimālo algu var atļauties īrēt tikai dažos Anglijas reģionos. Daudzviet, it īpaši Londonā, lielākais, ko var atļauties minimālās algas saņēmējs, ir noīrēt istabiņu dzīvoklī, turklāt ne labākajā pilsētas rajonā. Jā, tiek solīts, ka 2020. gadā minimālā alga būs deviņas mārciņas stundā. Jau šobrīd minimālā alga atpaliek no iztikas minimuma līmeņa, tai vajadzētu būt 8,25 mārciņas stundā (Londonā jau tagad 9,40 mārciņas). Tiesa gan, tagad daudzi darba devēji domā par darba vietu samazināšanu, brīdina, ka virsstundas vairs netiks apmaksātas un tamlīdzīgi. Ar vārdu sakot, minimālās algas saņēmējiem Lielbritānijā un Latvijā dzīve neko daudz neatšķiras, jo tikpat izmisīgi jāskaita katrs cents vai penss. Zinu, ka tam grūti noticēt, jo aizbraucēji taču sūta uz mājām naudu, bet tad, pirmkārt, jāatrod darbs, kur maksā vairāk par minimālo algu, otrkārt, jārēķinās ar dzīvošanu visai spartiskos apstākļos. Turklāt šobrīd jārēķinās arī ar to, ka Lielbritānijas pabalstu sistēma mainās, jo briti gluži vienkārši vairs nevar pavilkt sociālās palīdzības slogu viesstrādniekiem. Pabalstu pārlūkošana tupināsies arī tad, ja Lielbritānija no Eiropas Savienības (ES) neizstāsies. Bet prognozes par to, cik aiziešana no ES izmaksās katrai britu mājsaimniecībai, nav mierinošas.
Kādēļ par to visu rakstu? Ilūziju par to, ka Latvijā dzīve ir viegla un gaiša, nav, varbūt tikai Latvijas bagātie nezina, ko patiesībā nozīmē dzīvot mūsu zemītē. Tomēr, papētot datus, piemēram, par Lielbritāniju, doma par pārcelšanos neliekas vairs tik laba. Tā jau tas ir, bieži vien liekas, ka gandrīz visur dzīve ir labāka nekā savā zemē. Tomēr, manuprāt, pirms meklēt izeju no trūkuma un bezcerības, un no nogurdinošas centu skaitīšanas, būtu prātīgi paraudzīties aiz mītu un ilūziju aizkara.
Komentāri