Valdības vadītājs Māris Kučinskis pagājušajā nedēļā no amata atbrīvoja veselības ministru Gunti Belēviču, kurš bija sapinies melos. Šis bija ātrs noslēgums viņa darbam nozarē, kuru moka un acīmredzot turpinās mocīt ielaistas kaites.
Ārstējoties Latvijas Onkoloģijas centrā, ietekmīgās personas statuss G. Belēvičam bija palīdzējis tikt pie veselības pakalpojumiem veidā, kā tas vairumam citu cilvēku nav pieejams. Citiem tikmēr ir jāstāv rindā un jācer, ka kvotu pietiks. Tiesa, nav jābūt gluži ministram, lai kas tāds būtu iespējams. Vēl maijā Latvijas Televīzija ziņoja par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) sākto kriminālvajāšanu pret septiņiem Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (tajā ietilpst arī Onkoloģijas centrs) darbiniekiem. Saskaņā ar pirmstiesas izmeklēšanas laikā secināto slimnīcas darbinieki bija palīdzējuši pacientiem apiet rindu un par to prettiesiski saņēmuši atlīdzību. “Blatu” sistēma darbojas. Cik noprotams, Onkoloģijas centra darbinieki par G. Belēviča apkalpošanu naudu ne oficiāli, ne neoficiāli nebija ņēmuši. Taču fakts, ka veselības ministrs pats sevis pārraudzībā esošajā nozarē ir nevis problēmas risinātājs, bet gan līdzdalībnieks, vēl spilgtāk parāda, cik satrupējusi tā ir.
Tomēr eksministra negodīgā rīcība, saņemot ārstniecības pakalpojumus, nav bijusi ar tādu ietekmi kā oficiālais veikums ministra amatā. Līdz ar to nevajadzētu viņa melus izcelt priekšplānā kā teju vai pašu nozīmīgāko, ar ko viņu saistīt, tā vietā vajadzētu izvērtēt, kāds tad ir eksministra vispārējais devums savā nozarē.
Jāsāk ar farmācijas jomu, kuru G. Belēvičs pārstāvēja pirms kļūšanas par ministru. G. Belēviča dēlam Artūram Belēvičam pieder SIA “Saules aptieka”; dēls ir arī zāļu tirgotāja SIA “Baltacon” līdzīpašnieks un, pēc žurnāla “Kapitāls” pērn vēstītā, viens no lielākajiem dividenžu saņēmējiem valstī. Nav labi skaitīt citu cilvēku naudu, ja tā ir nopelnīta privātā biznesā. Taču G. Belēvičs pirms stāšanās amatā solīja: viņa nestās reformas veselības jomā dēla biznesam nāks par sliktu. Pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” gan nupat ir secinājis, ka tas īsti neatbilst patiesībai. Dēla uzņēmumi savas pozīcijas tirgū ir tikai nostiprinājuši – tai skaitā “Saules aptiekās” audzis gan apgrozījums, gan arī no valsts saņemtā nauda par kompensējamajiem medikamentiem.
Uz to, cik šī saistība ar farmācijas biznesu ir laba augsne interešu konfliktam, pērn norādīja arī KNAB. Biroja darbinieki bija pamanījuši, ka G. Belēvičs ir lēmis par disciplinārlietas ierosināšanu pret Zāļu valsts aģentūras direktori Ingunu Adoviču, pamatojoties uz dēla firmas iesniegumu, kurā izteikti pārmetumi par aģentūras rīcību. Tātad ministrs rīkojās veidā, kas ir viņa tuva radinieka personiskās interesēs, bet likums to aizliedz. Un tā nebūt nav vienīgā interešu konflikta epizode, par ko mediji ir ziņojuši.
Vētījot ministra mantojumu, jārunā arī par veselības nozares finansējumu. Šī ir nozare, kurā naudas vienmēr ir par maz. Tāpēc to, ka nozares pārstāvji ir atkal un atkal prasījuši papildu miljonus, kuru nav, pašu par sevi vēl nevar uzskatīt par G. Belēviča kritizēšanas iemeslu. Lielā mērā tas ir arī jautājums par valdības nostāju – cik daudz līdzekļu no budžeta konkrētajai nozarei tiek atvēlēts. Tanī pašā laikā, ja valsts nespēj pienācīgi palīdzēt smagi slimiem cilvēkiem, tad tas liecina par prioritāšu nesakārtošanu. Vieni no pacientiem, kas to asi izjūt, ir tie, kas sirgst ar vēzi. Lai arī Slimību kontroles un profilakses centrs pērn ziņoja par atklāto vēža gadījumu skaita stabilizēšanos, tomēr pēdējos desmit gados šādu saslimšanas gadījumu skaits ir satraucoši pieaudzis. Mūsdienīgās, efektīvās un, jā, ļoti dārgās zāles daudziem pacientiem ir jāgādā par saviem līdzekļiem, jo valsts tos nesedz. Un tajā pašā laikā valsts ir aizliegusi cilvēkiem citās valstīs iegādāties lētas zāles, kuras pēc tam varētu saņemt pastā.
G. Belēvičs ir mēģinājis pret naudas trūkumu cīnīties, rājot ģimenes ārstus, kas, nosūtot pacientus pie ārstiem un uz izmeklējumiem, pārsniedz iedalītās kvotas. It kā jau to var saprast: par valsts līdzekļiem tiek apmaksāts noteikts skaits pakalpojumu, pārējais ir dzīvošana pāri līdzekļiem. Tanī pašā laikā nav normāla situācija, ka daļa pacientu mēnešiem vai pat gadiem netiek pie ārsta, jo kvotu ir krietni mazāk nekā to, kam nepieciešama ārsta palīdzība. Līdz ar to stāstam būtu vispirms jābūt par to, cik efektīvi Veselības ministrija ir pārdalījusi savā rīcībā esošos līdzekļus.
Iepriekš rakstītais nenozīmē, ka G. Belēvičam būtu bijuši gluži slikti nodomi vai ka viņam būtu trūcis dažādu ideju nozares darbības uzlabošanai. Gluži otrādi – viņš ir rosījies plašā frontē, šo to arī panākot – Neatliekamās palīdzības dienesta reformēšanu, enerģijas dzērienu tirdzniecības aizliegumu jauniešiem; Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa projekta nedienu risināšanu. Jāatzīmē arī, ka daudzas no veselības nozares problēmām ir hroniskas, nevis bijušā ministra pašrocīgi radītas. Tomēr rezultātu noteic ne jau tas, cik veselības ministrs ir aktīvs, bet gan – cik lielā mērā pacienti un sabiedrība kopumā izjūt situācijas uzlabošanos pašās sāpīgākajās jomās. Vai jūt? Izskatās, ka ne pārāk.
Komentāri