Dzirdēts, ka šajos pēdējos divos visai pasaulei grūtajos gados pieaugusi cilvēku interese par mājdzīvniekiem, suņu un kaķu pieņemšanu ģimenē. Cenas to iegādāšanai bija sākušas kāpt, vēl pirms tās sāka sarūgtināt veikalu pārtikas plauktos. Cenšoties uzveikt mājsēdes sagādāto garlaicību, visbiežāk jau bērniem, ģimenes nolēma sagādāt kādu mīļdzīvnieciņu. Ne visiem tas izrādījās glābiņš un risinājums uzmanības novēršanai no nevēlamās situācijas, daļa dzīvnieciņu nonākuši arī patversmēs.
Bet šoreiz ne par skumjo vedinu domāt, gluži pretēji, labāk mēģināšu likt pasmaidīt par to, kā man (ne)gāja ar savu jauno ģimenes mīluli. Jau neskaitāmas reizes esmu pārliecinājusies, ka spriedzi, pārpratumus, pat dusmas var novērst, ne visai jauko situāciju mēģinot pavērst uz smieklu, nu, vismaz smaida pusi.
Suņuks mūsu ģimenē ienāca pirms četriem mēnešiem. To laikā paspējis sadarīt mazliet blēņu, licis saprast, ka viņš ir ne tikai mīlestība, bet arī papildu rūpes, pienākumi, izdevumi utt. Tā kā dzīvojam dzīvoklī, suņukam nav nekādu citu uzdevumu, kā vien izrādīt savu pieķeršanos, uzticēšanos, radīt mazliet jautrības un iemeslus sarunu uzsākšanai ar kaimiņiem, kas nekādi neizdevās pirms tam. Jā, arī starp ģimenes locekļiem ir vairāk iemeslu un tēmu, par ko parunāt. Varētu teikt- ikdiena tiešām kļuvusi krāsaināka. Tikai nevaru pateikt, kādā krāsā vizualizētu to dienu, kad suņuks … pazuda.
Un notika tā. Svētdienu pavadījām lauku īpašumā, kur katram savi darbi. Mazliet uzmanības jau bija jāvelta arī sunītim, ļaujoties viņa izaicinājumiem – atņem man bumbu vai pamēģini noķert -, taču arī darbi bija jāpadara. Un kādā mirklī aptvērām, ka suņuks kādu pusstundu nav manīts. Uz suņa vārda saukšanu, kas tika darīts arvien skaļāk, atbildes nebija. Ieklausoties apkārtnes skaņās, likās, ka cerīgs troliņš ar suņu balsīm notiek kaimiņos. Nē, tur viņa nebija, arī pie citiem kaimiņiem nē. Protams, protams, cīnoties ar pašpārmetumiem par to pusstundas nevērību pret mazo draugu, galvā izspēlējās scenāriji par mazā mīluļa pazušanu mežā, nobraukšanu ar kādu transportlīdzekli, jo pavisam tuvu ir lielceļš, mazā nebēdnieka pieklīšanu kādam garāmgājējam vai braucējam. Tika pārcilāta doma par fotogrāfijām, kuras ielikt feisbukā, ja nu kāds pamana pazudušo.
Sāka jau krēslot, bija jānoskaņojas cerībām, ka suņuks nonācis labās rokās un drīz atskanēs telefona zvans (uz sunīša siksniņas uzrakstīti divi telefona numuri), atmiņā uzpeldēja stāsti par dzīvnieku patversmē nonākušajiem klaidoņiem.
Un tad pēkšņi (kā laimīgos gadījumos tas notiek) kāda balstiņa pačukstēja: “Bet ja nu sunītis ir kaut kur iespundējies, kā varētu būt ar tādu jaunu, visu zināt gribošu kustonīti?” Pirmais ceļš tūlīt veda uz saimniecības māju, kuras durvis dienā tiek virinātas ne vienu reizi vien. Šoreiz durvis vērās kaut kā ļoti ilgi, bet neizsakāms bija atvieglojums un prieks, kad tajās parādījās mazā mīluļa stāvs. Nezinu, vai man tā tikai likās, bet suņuks man izskatījās tāds kā izbrīnījies – ko tad saucāt, bet ārā nelaidāt? Vai tad mani saucāt? – varētu būt jautājums, kad viņš ošņājot mēģināja izskriet mūsu pēdu atstātās cilpas pagalmā un dārzā.
Lieki teikt- pēc šī gadījuma suņuks kļuvis vēl mīļāks…
Komentāri