Ikdienā televīzijā, radio, arī interneta portālos izskan daudz dažādu brīdinājumu: slidens ceļš, nerunā pie stūres pa telefonu, bīsties dzelzceļa, gaidāma vētra, nebrauc ceļojumā uz tādām un tādām valstīm un vēl, un vēl.
Ieejot internetbankā, nevar neieraudzīt uzrakstu: “Uzmanies no krāpniekiem, kuri zvana vai sūta SMS, lūdzot atklāt internetbankas datus, neizpaudiet lietotāja kodu un citu identificējošu informāciju nepiederošām personām!” Tas tiek atgādināts līdz apnikumam. Kad jau šķiet, redz, solītā lielā vēja nebija un ceļš nemaz nav tik slidens, bet naudas lietās esmu gudrs, kāds neredzamais pagrūž uz slidenās ielas, un saldā balss telefonā pārliecina pēdējo naudiņu atdot svešiniekam – krāpniekam. Cik daudzi no tiem, kuri tā apkrāpti, nav dzirdējuši vai lasījuši brīdinājumu, nepateiks neviens.
Visbiežāk izskan – kur gan cilvēks var tik muļķīgi rīkoties. Var. Visticamāk, vēl muļķīgāk. Bet vai pie vainas ir muļķība vai uzticēšanās cilvēkiem? Labticība. Vienkārši dzīvē visu mūžu blakus bijuši labi cilvēki, tāpēc nespēj iedomāties, ka pasaule mainās, ka kāds viņu apkrāpj. Un to, ko runā par krāpšanu, viņš neattiecina uz sevi. Vēl arī nedrīkst aizmirst par krāpnieku spējām. Viņi ir profesionāļi, savu arodu prot.
Taču, dzirdot par krāpnieku veiksmēm, gribas vilkt paralēles ar dezinformācijas jeb viltus ziņu izplatību. Izskan kāds fakts. Daļa sabiedrības pavīpsnā, pasmejas un aizmirst, bet daļa notic, kaut citi skaidro, ka tās ir muļķības. Notic un stāsta tālāk. Brīdinājumus, skaidrojumus šie cilvēki nedzird. Tā jau saka, ja kāds sāk taisnoties vai mēģina kaut ko skaidrot, slēpj patiesību.
Var runāt, rakstīt, rādīt filmas par krāpniekiem, likumiem un to ievērošanu, bet vienmēr būs kāds, kurš citu acīs būs muļķis, jo citādi viņa rīcību nosaukt nevar. Un muļķīšu taču ir žēl. Ja visa sabiedrība būtu tik gudra, tad nevajadzētu brīdināt par pašsaprotamām lietām.
Nedrīkst arī aizmirst, ka katrā cilvēkā ir apslēpts pārākuma velniņš, kas kūda, ka vari izdarīt to, ko citi nespēj. Un ja nu es tiešām saņemu solīto naudu, varbūt tiešām viņi nav krāpnieki? Ja nu dzirdētā ziņa ir patiesa, lai jau šausminās kaimiņiene! Šaubas ir vislabākā augsne, kurā var iemest arī pārkaltušu sēklu, tā uzdīgs.
Vēl kas būtisks visā šajā stāstā. Kā zināt, kas ir krāpnieki, ka dzirdēta viltus ziņa? Lai cik augstās domās par sevi un sabiedrību ir politiķi, ierēdņi un influenceri, arī viņi mēdz ne tā saprast, ne tā izstāstīt un tiek ne tā saprasti. Vai tad nav pietiekami daudz anekdošu par to, kā no mutes mutē kāds stāsts pārvēršas līdz nepazīšanai. Tāpat pasaules lielceļos un gaisa trasēs ceļo nepatiesas ziņas. Vienmēr būs kāds, kurš tām noticēs. Tāpat kā solījumam vairot naudu – tikai iedodiet, redzēsiet, pretī saņemsiet daudzkārt vairāk. Tas ir tik skaists stāsts, ka sirds sažņaudzas noticot.
Katram cilvēkam liktenis esot uzrakstīts. Tad nu ejam katrs savu ceļu. Tikai kā sevi pasargāt no krāpniekiem, meliem, ko tagad sauc par dezinformāciju jeb viltus ziņām. Laikam tikai, nevienam neuzticoties, bet paklausot brīdinājumiem.
Komentāri