Jau otro dienu valstī notiek Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības rīkotais veselības aprūpes darbinieku un mediķu streiks. Vai mediķus šajās divās dienās atbalsta arī pacienti, jautājām uz ielas sastaptiem cilvēkiem. Laila Ivanova, pārdevēja:
– Cilvēcīgi mediķus saprotu un domāju, ka ar visiem spēkiem jācīnās par labāku dzīvi. Taču nereti man liekas, ka skolotāji un mediķi pārlieku dramatizē situāciju. Nesen biju pie ārsta, kuram par pāris minūšu vizīti samaksāju desmit latus, tas mani nosūtīja pie cita, kuram samaksāju 20 latus. Ja rindā sēž desmit un vairāk pacientu un katrs maksā ārstam šādu naudas summu, cik dienā, nedēļā, mēnesī viņi nopelna? Dažkārt domāju, vai tiešām ārstiem un skolotājiem ir pamatots iemesls streikot. Jā, citādā situācijā ir medicīnas māsas. Viņām gan divas dienas pienāktos brīvas, lai arī tās tiktu pavadītas piketējot. Inga Celmiņa, skolotāja:
– Domāju, ja citādi nevar panākt, ka valsts uzklausa savu tautu, jādodas streikot. Uzskatu, ka mediķi ir pelnījuši labāku atalgojumu, jo ik dienas glābj kādu dzīvību.
Taču nezinu gan, vai pati būtu apmierināta, ja dotos pie sava ārsta un viņu divas dienas nevarētu sastapt. Ja tas būtu steidzami, droši vien dzīve man apstātos. Ja tā padomā, īsti normāli jau tas nav, ja ķirurgam operāciju galds uz divām dienām jāpamet, lai stāvētu uz ielas un valdībai lūgtu lielāku atalgojumu. Arī pedagogi ik pa laikam piedalās streikos, un tagad ir apsolīts, ka no nākamā gada mums alga būs lielāka. Taču tas jau nekas nav. Puse no piešķirtās naudas aizies nodokļos. Uzskatu – šajos grūtajos laikos laikam jau katrs lats no svara. Pati gan piketos nekad neesmu piedalījusies un nezinu, vai piedalītos. Taču domāju, ka dažādu profesiju pārstāvji ir pelnījuši normālu algu un dzīves apstākļus. Aina Grīnberga, pensionāre:
– Man jau šķiet, ka šodien visiem ir grūti. Katrs jau varētu doties pie kādas ministrijas streikot, bet galvenokārt jau laikam pie Labklājības ministrijas. Šķiet, ka tieši ar labklājību mums valstī iet vissliktāk. Es nemāku komentēt, atbalstu vai ne. Droši vien, ka jāstreiko. Varbūt tā ir vienīgā iespēja, kā likt sevi sadzirdēt. Man gan grūti spriest, kādas algas ir ārstiem. Domāju, visgrūtāk ir tieši medicīnas māsiņām. Taču, ja godīgi, rēķinu, ka medicīnas sfērā strādājošajiem netrūkst papildus ienākumu. Tāpat tiek dotas gan aploksnītes, gan konfekšu kastes. Valdis Ozoliņš, šoferis:
– Valstī šādi lietām nevajadzētu tikt risinātām. Var saprast, protams, mediķus, bet viņi ir devuši zvērestu – pacientiem palīdzēt. Kas šajās dienās nodrošinās medicīnas pakalpojumu pieejamību? Jau iepriekšējā reizē, kad mediķi streikoja stundas garumā, pie ģimenes ārsta vairāki pacienti vienkārši sēdēja un gaidīja. Man tas neliekas normāli. Visiem, protams, ir tiesības uz labāku dzīvi un atalgojumu, bet domāju, ka šis nav pareizais veids, kā to darīt. Taču pie tā ir vainīga valsts, ne mediķi.
Imants Krūmiņš, elektriķis:
– Neesmu šajā jautājumā iedziļinājies. Visiem iet grūti. Domāju gan, ka valstī bardaks ir pietiekami liels. Skaties, kur gribi, kāds rauš labumu sev. Cits par citu vairs nedomā.
Atgriežoties pie tēmas par mediķiem, vērtēju, ka ārsti jau saņem pietiekami lielas naudas. Pats nesen biju Rīgā pie ārsta, jo man ir problēmas ar muguru. Par vizīti bija jāmaksā 20 lati. Pēc nedēļas atkal būs jābrauc, atkal tikpat jāmaksā. Man grūti spriest, bet domāju, medicīnas aprūpe valstī vispār nav labākajā līmenī. Pierakstījusi Liene Lote Grizāne
Komentāri