Man, strādājot redakcijā, nācies sastapties gan ar labiem, gan sliktiem dzejoļiem, gan ar to autoriem. Protams, grūti cilvēkam, kurš sevi uzskata gandrīz par ģēniju, pateikt, ka viņa gara ražojumi ne vellam neder. Apvainošanās neizbēgama. Atceros gadījumu, kad vienai no autorēm, kura uz redakciju bija atnesusi grabošus pantiņus, palūdzu pašai tos skaļi nolasīt. Kad no tā nekas lāgā nesanāca, mēģināju viņu pārliecināt, ka dzeja ir tā pati mūzika, tikai izteikta vārdos; ja, dzejoli lasot, nekāda mūzika neskan, tad kaut kas nav pareizi.
Vienu jauno autoru, kurš publiskošanai iesniedza vairākus darbiņus tā laika modernajā stilā – bez ritma, atskaņām un pieturas zīmēm, palūdzu pagaidīt stundiņu, kuras laikā apsolīju sacerēt četrdesmit tādus pašus dzejoļus. Solījumu izpildīju. Jauneklis mani nosauca par Raini, bet laikam tomēr tika izārstēts.
Ir jaunie talanti, kuriem jāpalīdz tikt uz ceļa, atbrīvoties no citu autoru gribētas vai negribētas ietekmes. Bieži viņiem ir vēlēšanās strauji kļūt pazīstamiem. Ar oriģinalitāti, pārprastu drosmi. Pirmajiem tas dažkārt izdodas, kādu laiku viņi ir uzmanības centrā, iegūst fanus un sekotājus – pakaļdarinātājus. Dažs izceļas ar rupju vārdu lietošanu ne tikai prozā, bet arī dzejā. Nebūt nedomāju, ka esmu nemaldīgs savos spriedumos, un ļoti iespējams, ka kāds no manis brāķētajiem autoriem iekļūs klasiķu skaitā, tomēr es palieku pie sava uzskata: dzejai jābūt dvēseliskai, muzikālai, kura pārsteidz nevis ar oriģinalitāti formā un saturā, bet ar to, ka ir lasītājiem tuva ar pārdzīvojumiem un, ja iespējams, ar skaistumu.
Nesen “Druvā” lasīju kāda lasītāja pārdomas par laikraksta dzejoļu kopās publicētajiem darbiem. Atsauksme bija stipri negatīva, nezin kādēļ kopumā. Protams, publikācijas sagatavotājam būtu gan dzejoļi jāizraugās kritiskāk, jo nav nekā sliktāka, kā publicēt jauna autora negatavu darbu. Nezinu, kā ir tagad, bet kādreiz jaunos autorus kūrēja ievērojami literāti, kuri daudzus jaunos dzejniekus prata ievirzīt pareizā gultnē. Var jau būt, ka dažkārt pietiktu ar negatava darba publikāciju, lai pats tā autors vai viņa tuvinieki un paziņas varētu objektīvi secināt – būt vai nebūt dzejniekam. Taču tas var būt sāpīgi un pat iznīcinoši topoša talanta dzīvē.
Atzīšos – arī pats kādreiz taisīju dzejoļus, vienu reizi ar pseidonīmu dažus publicēju, bet konstatēju, ka mans talants nav līmenī un ka mans pienākums nebūt nav piesārņot latviešu literatūru, kura, manuprāt, jau krietni piesārņota. Būšu pārdrošs un ieteikšu jaunajiem dzejniekiem, kuri sevi par tādiem uzskata: rakstiet, mīļie! Rakstiet, bet paši esiet pirmie un galvenie kritiķi un vērtētāji saviem darbiem. Izvērtējiet, kuri no tiem ir cienīgi iet pie lasītājiem, kuriem jāpaliek jūsu arhīvā, kuriem – papīrkurvī. Esiet paškritiski, neaizraujieties ar savu ģenialitāti, kuru, iespējams, neviens nespēs pamanīt un novērtēt. Uzrakstīto uz laiku nolieciet malā, lai vēlāk pārlasītu, nemetiet uzreiz publikā.
Patiešām, nebūtu nemaz slikti, ja piektā vai desmitā daļa latviešu būtu dzejnieki, piecdesmitā – labi dzejnieki. Novēlu lirikas publicētājiem vairāk domāt par jauno autoru. Atkārtošos: publikācija var gan stimulēt, gan iznīcināt jaunā autora nākotni.
Komentāri