Šis ir laiks, kad lielāko diennakts daļu pavadām telpās. Daudzi strādā attālināti, arī skolēniem mācības notiek attālināti, sporta zāles, baseini slēgti, situācija veicina mazkustību.
Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka pieaugušajiem dienā ieteicams nostaigāt 10 tūkstošus soļu, bērniem – no 12 līdz 15 tūkstošiem soļu. Kā to īstenot, tas ir uzdevums ne tikai vecākiem, bet arī sporta skolotājiem, jo šobrīd arī sporta stundas notiek attālināti. Ja matemātikas, vēstures mācīšana attālināti vēl saprotama, mācīt attālināti sportu ir liels pārbaudījums.
Cēsu Pilsētas vidusskolas sporta skolotājs Boriss Cibankovs norāda, ka katrs skolotājs meklē savus risinājumus, kādus uzdevumus dot, kā motivēt jauniešus sportot: “Ir iekārtota sporta dienasgrāmata, kurā viņi fiksē savas sportiskās aktivitātes. Nav obligāti jāpilda tie uzdevumi, ko sūtu, jaunieši var arī paši izvēlēties, kādās fiziskajās aktivitātēs iesaistīties. Ir bērni, kuri darbojas sporta skolā, viņiem savas aktivitātes, citiem patīk skriet savā nodabā, tagad var braukt slēpot, to visu viņi fiksē dienasgrāmatā. Man nosacījums, ka vismaz trīs reizes nedēļā kaut kādi fiziskie vingrinājumi jāveic, bet vēl labāk, ja katru dienu dodas vismaz 30 minūšu pastaigā. Protams, pārbaudīt, vai dienasgrāmatā rakstīto katrs tiešām izpildījis, nevaru, bet ceru, jaunieši saprot, ka kustības pirmām kārtām vajadzīgas viņiem pašiem.”
Arī Priekuļu vidusskolas sporta skolotāja Daiga Sarkane saka, ka cenšas dot bērniem uzdevumus, kas rosina kustības svaigā gaisā: “Sporta teoriju, ko varētu mācīt pie datora, esam atlikuši, jo bērni pie ekrāniem tāpat pavada pārāk daudz laika. Tagad galvenā vajadzība ir izkustēties. Arī es skolēnus aicinu to fiksēt kādā aplikācijā, viedpulkstenī un sniegt atgriezenisko saiti, ko paveikuši, cik nogājuši, noskrējuši. Ja slikts laiks, ziņo, kādus vingrinājumus veic istabā. Arī mums skolā jaunieši paveikto raksta sporta dienasgrāmatā, un tas veido atzīmi. Bet daudz svarīgāk panākt, lai bērni dara to sevis, savas veselības dēļ, nevis atzīmei. Ir patīkami lasīt, ka no pastaigas vai skrējiena atgriezušies gandarīti. Katrs taču zina, ka grūtākais ir pārvarēt slinkumu, piespiest sevi iziet ārā, pēc tam vienmēr ir secinājums, ka tas bija to vērts.”
Sporta skolotāji atzīst, ka labākais piemērs bērniem ir vecāki. Ja vecāki mājā vingros, regulāri ies ārā, lai skrietu, staigātu, slēpotu, arī bērni, to redzot, labprāt pievienosies. Ja vecākiem par visu svarīgāks ir dīvāns un televizors, grūti prasīt no bērna, lai viņš būtu aktīvs. Šis būtu īstais laiks radīt kopīgas ikdienas aktivitātes.
“Ja visa ģimene gatava to darīt, viss kārtībā,” uzsver D. Sarkane. “Tad veidojas laba sadarbība, kādu dienu vecāki pamudina bērnus, citu dienu bērns rosina vecākus izkustēties. Gribētos cerēt, ka jaunieši paši arvien vairāk saprot, ka kustības svaigā gaisā nepieciešamas, jo mazkustība istabā pie ekrāna jau sāk nomākt, turklāt ietekmē ne tikai fizisko, bet arī garīgo veselību. Ieraksti sporta dienasgrāmatā rāda, ka daži darbojas ļoti regulāri, pat biežāk, nekā būtu manas minimālās prasības. Ir bērni, kas divreiz dienā dodas ārā, lai izstaigātos, paskrietu.”
B. Cibankovs neslēpj, ka ieilgušais dīkstāves laiks ir liels pārbaudījums ikvienam, taču prieku radot fakts, ka cilvēku vēlme būt fiziski aktīviem ir daudz lielāka nekā laikā pirms kovida: “Pats regulāri dodos skriet, redzu, ka daudzi iet, skrien, nūjo, un pozitīvi, ka bieži to dara ģimenes kopā. Arī skolēnu ierakstos sporta dienasgrāmatā lasu, ka pa dienu jaunietis pildījis manis dotos uzdevumus, vakarā kopā ar vecākiem devies pastaigā.
Viegli šajā laikā nav, tas ir pārbaudījums ikvienam, lai saprastu, ko pats gribi. Tikai čīkstēt, ka viss grūti, ka neko nevar, vai tomēr izmantot esošās iespējas, meklēt risinājumus, lai virzītos uz priekšu, un būtiskākais – domāt par savu veselību, ko mazkustīgs dzīvesveids nebūt neuzlabo.”
Gan bērniem, gan pieaugušajiem svarīgi sasniegt ikdienas minimālo aktivitāšu normu, jo tas uzlabo miegu, palīdz atjaunoties ķermenim, uztur vispārēju fizisku tonusu, kā arī mazina stresa līmeni un uzlabo garīgo labsajūtu. Speciālisti norāda, ka aktīva vakara pastaiga, pat ja tā nav fiziska aktivitāte, spēj uzlabot pašsajūtu un iedot nervu sistēmai mierīgus signālus, kas uzlabos miega kvalitāti. Tā rezultātā bērns nākamajā dienā var labāk koncentrēties mācībām. Diemžēl mazāk aktīvi bērni nespēj harmonizēt un pārstrādāt negatīvās emocijas, tādēļ pakļauti augstākam garīgās veselības problēmu riskam.
Komentāri