Pagājušajā sestdienā Rīgā, Doma laukumā, notikušajā protesta akcijā cilvēki sanāca, pateica, ka viņiem nepatīk valdība un Saeima, padziedāja un, iespējams, uz brīdi sajutās vienoti. Taču tas arī viss, uz ko viņiem ir izredzes.
Viens no populārākajiem saukļiem gan mītiņā, gan pēdējās nedēļās vispār– „Atlaist Saeimu!” Kad pie sapulces dalībniekiem atnāca Valsts prezidents Valdis Zatlers, viņam tika prasīts „izpildīt savu pienākumu” un atlaist parlamentu. Šajā pasākumā V.Zatleram bija jāietur divējāda pozīcija: no vienas puses, viņam ir jāuzvedas tā, lai patiktu sanākušajiem un lai tie viņu tūdaļ neaizsvilptu, no otras – jāmēģina iztikt bez izlēcieniem pret sadarbības partneriem politikā. Tādēļ prezidents aicināja Saeimas atlaišanas kārotājus padomāt, bet pats ar konkrētiem risinājumiem nedalījās, tā vietā norādot, ka dziesma pateiks, kas jādara.
Cilvēku pulcēšanas pasākums acīmredzami gāja pie sirds dažādu politisko spēku pārstāvjiem. Pūlī bija redzamas vairāk vai mazāk atklātas politiskās piederības zīmes – sākot no Saskaņas centra, kas esot kopā ar tautu, un turpinot ar „Jaunā laika” cienītājiem, „Latvieti, nepadodies” (vai „nepārdodies”) piekritējiem un krievu tiesību aizstāvjiem. Katrs mēģināja pagrābt no siles, kas aizvien vairāk pildās ar cilvēku politiskā izmisuma un cerību kokteili.
No iedzīvotāju pilsoniskās līdzdalības viedokļa ir labi, ka šādas akcijas kļūst aizvien plašākas. Sestdien notikušajā, lai gan neviens lietussargus saskaitīt neņēmās, esot piedalījušies no septiņiem līdz deviņiem tūkstošiem cilvēku. Viņi brauca dažādu motīvu vadīti, un, pats galvenais, viņi nav vienaldzīgi. Cerams, ka arī kādās no nākamajām vēlēšanām vai tautas nobalsošanām šī attieksme būs redzama.
Daļu motīvu varēja lasīt plakātos, lai gan, jāteic, dažkārt tie liecināja par ne pārāk augstu kultūras līmeni, piemēram: „Saeima smird! Tā ir pilna ar politiskajiem līķiem!” Savukārt cits uzraksts – „Kalvīt! Staļins, deportējot jūrmalniekus, vismaz vagonus uzsauca!” – lika vien nopūsties, cik maz esam iemācījušies no savas vēstures.
Pasākuma beigās tika pieņemta deklaratīva rezolūcija, kurā uzsvērta nepieciešamība pēc tā, lai Latvija būtu tiesiska valsts un lai tajā būtu godīga politika. Te nu nav brīnums, ka cilvēku pulcēšanos vārdos atbalstījuši visi, kam nav slinkums, A.Kalvīti ieskaitot. Latvijā pie varas nav politisku spēku, kas nepiekristu šādā stilā rakstītai deklarācijai, pie varas nav politiķu un partiju, kas iebilst nepieciešamībai pēc demokrātijas un tiesiskuma. Opozīcijas politiskajiem spēkiem nepieder monopoltiesības uz šādiem skaistiem saukļiem, kas ir patiesi kā labējo, tā kreiso un centrisko mutēs. Un monopoltiesību nevienam nav arī uz vēlamo risinājumu piedāvāšanu, situācijas analīzi un mūsu valsts pastāvēšanas vājo vietu meklēšanu. Taču to dziedošajiem, kliedzošajiem un arī klusējošajiem cilvēkiem, kas pirmajā sniegā stāvēja Doma laukumā, neviens nepiedāvāja. Par situācijas risinājumu nav uzskatāmi vispārīgie teikumi, ka „tieslietu sistēmai ir jāatbrīvojas no neētiskiem darboņiem”, „partijām ir jākļūst iekšēji demokrātiskām”, „amatpersonām ir jāiesaista sabiedrība lēmumu pieņemšanā”. Ja mērķis bija cilvēku kopā sanākšana un kopēja augošās sāpes izteikšana, kā arī apliecinājums, ka labklājībai vairāk par jaunu Saeimu konkrētajā brīdī nevajag, bet opozicionāri un citi varas kārotāji pauž sapratni par tautas vēlmēm, tad viss ir kārtībā. Bet, ja no pasākuma, kam bija dots demokrātiju sološs nosaukums „sapulce”, kāds gaidīja kādu rīkotāju ieteiktu konkrētu un apspriežamu ideju, tad gan varēja būt vilšanās.
Protams, varam jau priecāties par varas partiju, piemēram, Tautas partijas politiķiem, kas pēc notikušā ir tik ļoti aizgrābti, ka sola mainīties. Taču tas no rīkotāju puses vairāk izskatās pēc citas taktikas, proti, ja pietiekami daudz cilvēku atnāks un padziedās, tad situācija uz labu valstī vērsīsies neatkarīgi no tā, ko mēs katrs uzskatām par labumu un kurā virzienā to meklējam.
Komentāri