Demokrātija esot labākais, ko sabiedrība izdomājusi. Ar katru dienu tam gribas aizvien mazāk piekrist, jo vai nu es nekā nesaprotu, vai kaut kas tomēr nav tā īsti saprotams. Demokrātijā mazākums pakļaujas vairākumam – kur vēl precīzāk pateikt. Tātad, ja no desmit seši ir apmierināti ar lemto, tad tiem četriem jānoliek ambīcijas, jāpakļaujas, jo, lūk, pārējos nav izdevies pārliecināt par savu taisnību. It kā viss loģiski. Tikai ne dzīvē. Ja 72 procentu Latvijas skolas skolotāju ir apmierināti un saņēmuši lielākas algas, tad pārējiem būtu jāpiekrīt izveidotajai sistēmai. Labāk taču ir krietnam vairākumam. Tā, lai būtu labi visiem, nekad nebūs. Pat vasara, kas šķiet visu gaidīta, ne katram šķiet tas jaukākais gadalaiks.
Diemžēl Latvijā lēmuma iznākumu nosaka nevis vairākums, mērķis, lai iespējami lielāka sabiedrības daļa būtu ieguvēji, bet tie, kuri skaļāk bļauj, iebilst, meistarīgi aizstāv savas intereses. Un lēmumu pieņēmēji paceļ rokas – labi, labi, tikai netaisiet traci, viss būs, kā bijis. Un paliekam, kur esam, nekas nemainās, kaut lielākā daļa sabiedrības grib pārmaiņas, vēlas, lai kaut kas tiek darīts rītdienas vārdā.
Kurš vainīgs? Katrs aizstāv savas intereses, savu komforta zonu, un katram ir tiesības to darīt. Bet kāpēc pilsoņi ievēl politiķus? Pašvaldībās, Saeimā? Lai viņi strādātu attīstībai, strādātu sabiedrībai. Vai tad viņi nav tie, kam uzticam pieņemt lēmumus, pārliecināt, ka tas, kas tiek darīts, rīt nesīs labumu? Tā ir. Bet, lai tā strādātu, vajag drosmi, skaidru mērķi. Laikam jau tieši tā mūsu politiķiem pietrūkst. Vai gan citādi tiktu noraidīta sabiedrībai vajadzīgu ieceru īstenošana. Ja kāds gadu desmitus pieradis, ka pie mājas aug koks, tad ir grūti iedomāties, ka tā nebūs. Kad kāds pasaka – jānozāģē -, sākas tracis, visa ļaunā piesaukšana. Vajadzīga liela meistarība un spēja pārliecināt, ka tas ir bīstams, ka ne tikai nozāģēs, arī iestādīs jaunu un būs labāk. Kurš vairs atceras, pirms cik gadiem Cēsīs Blaumaņa bulvāra iedzīvotāji aizstāvēja papeles? Tagad ielas malā aug skaistas liepas. Bet politiķi varēja atmest ar roku – ja gribat papeles, lai paliek, kā ir.
Lai paceltu roku kaut par it kā visvienkāršāko lēmumu, ir jāuzņemas atbildība. Kādam tas noteikti nepatiks. Bet ir jādomā par nākotni, par mērķi, par vairākuma labumu, nevis jābaidās no mazākuma prasmes zākāt, tenkot, izplatīt fantāziju vīzijas. Lai kāds tiktu pie varas, lēmumu taču pieņem vairākums.
Komentāri