Šodien atzīmējam Starptautisko dienu cilvēkiem ar invaliditāti – dienu, kas atvēlēta viņu cilvēktiesību veicināšanai.
Šī, šķiet, piemērota diena, lai vēstītu, ka Invaliditātes lietu nacionālās padomes (ILNP) sēdē panākta vienošanās par grozījumiem normatīvo aktu regulējumā. Proti, padomes dalībnieki vienojušies par priekšlikumu Darba likuma kārtībā atļaut uzteikt darba līgumu personai ar invaliditāti. Grozījumus likumā plānots izsludināt valsts sekretāru sanāksmē vēl līdz gada beigām.
Informācija liecina, ka šobrīd Latvijā strādā aptuveni ceturtā daļa personu ar invaliditāti. Taču vēlme iekļauties darba tirgū būtu daudz lielākam skaitam. Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) pārstāvis, darba tiesību eksperts Jānis Pumpiņš uzsvēris, ka darba devēju ierobežojošas normas izslēgšana no Darba likumā būtu ievērojams atvieglojums darba devējiem tikt pie darbiniekiem. Vēl vairāk – darba devēji ļoti labprāt iesaistītu darbā šos cilvēkus, ja tas nebūtu saistīts ar birokrātiskiem apgrūtinājumiem un ierobežojumiem turpmākajā sadarbībā.
Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” vadītājs Ivars Balodis šādus iespējamos grozījumus likumā vērtē pozitīvi: “Diskusijas par šo jautājumu ir bijušas pēdējos desmit gadus. No LDDK puses un daudziem darba devējiem šis Darba likuma 109. 2. pants (*Darba devējam aizliegts uzteikt darba līgumu ar darbinieku, ja viņš atzīts par personu ar invaliditāti-red.) ir būtisks šķērslis, kāpēc uzņēmēji nevēlas nodarbināt invalīdu. Turklāt praksē tik tiešām bijuši gadījumi, kad cilvēks ar invaliditāti iesūdzējis darba devēju tiesā, prasot miljonu par to, ka viņš, it kā nepamatoti, atlaists no darba, kaut, iespējams, uzņēmumam nācies spert izlēmīgu soli un finansiālu grūtību dēļ vispār samazināt štata vietas. Vēl kāds, kura invaliditāte nav acīmredzama, savu veselības stāvokli no darba devēja slēpj, bet, kad darba devējs spiests darbinieku atlaist, izrādās, uzņēmējs to nemaz nedrīkst, jo, lūk, cilvēks atklāj, ka viņam ir invaliditāte. Kamēr likums nebūs grozīts, šādu negatīvu piemēru dēļ darba devēji kārtīgu politiku attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti nodarbinātību neīstenos.” I. Balodis gan arī piebilst, kad likuma norma būs grozīta, esot arī jārauga, lai uzņēmēji to neizmantotu ļaunprātīgi un cilvēku ar invaliditāti neatlaistu pie pirmās iespējas.
Viņš bilst, ka cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem darba resurss Latvijā nav pietiekami izmantots, kaut strādāt gribētāju ir ļoti daudz. Pašreizējā likuma prasība ir tikai viens no šķēršļiem, kas parasti tiek minēts kā primārais, kāpēc sadarbība nesekmējas. “Jau tagad ir dažādas valsts atbalsta programmas, kas stimulē uzņēmējus nodarbināt invalīdus, bet lielākais vairums norāda uz 109. pantu, kas visus valdības pūliņus padara veltīgus,” uzsver I.Balodis.
Lai nodarbinātu cilvēku ar invaliditāti, uzņēmējiem tiek piedāvāti vairāki stimulējoši instrumenti: nodokļu atlaides, subsidētas valsts programmas, kvotu sistēma, kas, pēc I. Baloža domām, sevi nav attaisnojusi, un sociālo uzņēmumu dibināšana, kas mēģina risināt nodarbinātības jautājumus.
“Kāpēc pie mums šajā jautājumā īsti nesokas? Droši vien tāpēc, ka postpadomju telpā nav ilggadējas pieredzes, kā, piemēram, pielāgot skolas, lai cilvēki ar invaliditāti saņemtu ne tik vien pamata un augstāko izglītību, bet arī profesionālo izglītību un veiksmīgi startētu darba tirgū. Mēs “Apeironā” bieži sakām, neņemiet darbā cilvēku ar invaliditāti, būs vilšanās. Ņemiet speciālistu! Ja speciālistam ir invaliditāte, tad jums kā darba devējam tas būs papildu bonuss, jo jūs iegūsiet ļoti uzticamu darbinieku. Bet ir bijuši gadījumi, kad pieņem darbā “invalīdu”, un tad sūkstās, ka viņš neko neprot. Ir jāvērtē kandidāta prasmes un iemaņas. Ja šīs prasmes un iemaņas skolā nav iegūtas, darba efektivitāte būs ļoti zema. Veselība, izglītība un nodarbinātība iet roku rokā,” min I. Balodis.
Tāpat “Apeirona” vadītājs uzsver, ka būtiska nozīme ir sakārtotai infrastruktūrai, par ko vajadzētu rūpēties pašvaldībām, ar to domājot, kā un vai ir pielāgots sabiedriskais transports, vai cilvēks ar kustību traucējumiem brīvi var pārvietoties pa trotuāru, lai pilntiesīgi iesaistītos sabiedriskajā dzīvē, nokļūtu izglītības iestādē, paaugstinātu profesionalitāti. “Izglītība vienmēr ir primārā, invaliditāte jāvērtē pēc tam. Arī paši esam saskārušies ar situācijām, kad pie mums atnāk cilvēks, kuram ir invaliditāte, viņš sašutis, ka nevar atrast darbu. Kad vaicājam, ko tu proti, viņš atbild, ka mākot darboties ar datoru. Jautājot specifiskāk par viņa datorprasmēm, noskaidrojas, ka viņš prot spēlēt datorspēlītes. Lūk, koks ar diviem galiem.”
2019. gada oktobrī Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) uzskaitē ir 195 751 persona ar invaliditāti. No tām bērni – 8328, pilngadīgie 187 474 (1. grupa – 27 225, 2. grupa – 87 969, bet 3. grupa – 75 189 personas). Pašlaik strādā 51 416 personas ar invaliditāti. Ja likuma 109.pants tik tiešām tiks mainīts, pastāv cerība, ka cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem vieglāk atradīs darbu, turpretī uzņēmēji izrādīs lielāku ieinteresētību invalīdu nodarbinātībā.
Komentāri