Pokemonu ķeršanas sērga, kas izplatījusies arī Latvijā, liek aizdomāties, cik ļoti esam pieķērušies viedtālruņiem. Pareizāk laikam būtu teikt, cik ļoti esam atkarīgi no tiem. To apliecina arī pētījums, ko veikušas Vācijas un Lielbritānijas universitātes. Tajā cilvēkiem desmit minūtes lika uzturēties uzgaidāmajā telpā, lai redzētu, pēc cik ilga laika viņi ķersies pie viedtālruņiem. Atklājās, ka vidēji pagāja vien 44 sekundes, turklāt vīrieši neizturēja pat pusi no šī laika, nogaidot vidēji tikai 21 sekundi salīdzinājumā ar sieviešu 57 sekundēm.
Tas uzskatāmi pierāda, ka nespējam pat minūti pabūt vienatnē ar sevi, savām domām. Protams, ne visi, bet par tendencēm šis pētījums liecina. Paši taču esam neskaitāmas reizes redzējuši, ka pazīstami cilvēki, pat radinieki sēž kafejnīcā pie viena galda, bet katrs ieurbies savā tālrunī. Arī bērni pasākumos vairs nespēlējas bariņā, bet katrs savā tālrunī.
Tā taču ir nepārprotama atkarība. Universitāšu veiktais pētījums liecina, ka nepārvaramo tieksmi pārbaudīt savu tālruni var būt izraisījušas bailes kaut ko palaist garām, ja neesam tiešsaistē. Bet, raugoties tālruņa ekrānā, varbūt palaižam garām kaut ko daudz nozīmīgāku. Nemanām, kas notiek apkārt, nepamanām cilvēkus, ar kuriem varbūt vajadzētu parunāties. Arvien vairāk dzīve pārceļas uz virtuālo vidi, ko varam kontrolēt (vismaz mēs tā domājam), kur ir tieši tas, ko gribam, kur problēmas var atrisināt, vienkārši pārejot uz nākamo sadaļu, kur varam komunicēt anonīmi, kur varam būt tas, kas gribam. Patiesībā arvien vairāk sāk likties, ka filmas “Matrix” veidotāju radītā pasaule tepat vien ir, ka mēs visi esam kādas programmas daļa.
Vai “Pokemon Go” nav tam labākais pierādījums? Spēles radītāji panākuši, ka miljoni visā pasaulē darbojas pēc viņu vēlmēm, pašiem to pat neapzinoties. Cilvēki iet nevis tur, kur paši grib, bet tur, kur spēle to liek darīt. Tā šī atkarība cilvēkus ievelk arvien vairāk, tajā pašā laikā arvien vairāk novārtā paliek reālā ikdiena, pašu dzīve, saskarsme ar apkārtējiem. Laipni lūgti “Matrixā”!
Komentāri