Valsts izglītības satura centrs ir apkopojis datus par centralizēto eksāmenu rezultātiem, un tie parāda, ka vislielākās problēmas vidusskolēniem ir ar matemātiku. Ja tā, tad ir lieki gaidīt, ka vairāk jauniešu dosies studēt dabas un eksaktās zinātnes – viņu populārākās studiju izvēles ir gluži saprātīgas.
Skaitļi un nolemtība
12. klases skolēniem matemātikas eksāmenā šogad vidēji izdevies sasniegt tikai 36,2 procentu rezultātu, kas ir vēl sliktāk nekā pērn, kad vidējais rezultāts bija 43,6 procenti. Izglītības nozares pārstāvji gan uzsver, ka nevajag steigties ar priekšlaicīgiem secinājumiem un ka dati vēl ir jāizvērtē. Tomēr jau pats fakts, ka lielai daļai skolēnu ar šāda veida uzdevumiem ir problēmas, šo to pastāsta par trūkumiem zināšanu apguvē un to lietošanā.
Matemātika, protams, ir sarežģīts mācību priekšmets. Taču tam nevajadzētu būt iemeslam, lai tie, kuriem šajā jomā jau no sākuma neiet viegli, atmestu ar roku. Pretēji tam, ko domā daļa jauniešu un viņu vecāku, skolas līmeņa matemātika nav nekas tāds, kurā labi rezultāti ir pa spēkam tikai speciāli šajā jomā apdāvinātiem cilvēkiem. Nav tāda “matemātikas gēna”, kas vieniem padara iespējamu to, kas citiem nav lemts. Toties bieži ir sastopama negatīva mācību pieredze, kas pati sevi atražo: pirmajos skolas gados sastopoties ar grūtībām uzdevumos, kas dažiem citiem šķiet padodamies viegli, jaunieši pieņem, ka šī nav viņu joma, un pārstāj cīnīties. Taču šo sākotnējo atšķirību iemesli starp tiem, kam padodas, un tiem, kam nē, ir ļoti dažādi un dažkārt pat nejauši – to lielā mērā veido vide, kurā bērns uzturas, tai skaitā spēles, kuras viņš spēlē. Lai kaut ko sasniegtu, jāpiepūlas ir visiem – pat ja tas nenozīmē līdzīgas grūtības ar uzdevumiem klasē.
Viens no svarīgākajiem elementiem, ko cilvēkam var dot izglītība, ir apziņa, ka ar darbu var tikt pie rezultātiem, citiem vārdiem – izpratne par panākumiem kā kaut ko, kas visvairāk ir atkarīgs tikai no viņiem pašiem. Taču daudzu jauniešu pieredze, runājot ne jau tikai par matemātiku, iemāca kaut ko gluži pretēju – pieņemt, ka šajā vai tajā jomā viņiem nav dotību un tāpēc tur tāpat nekas nesanāks. Tādējādi jau ļoti agri daudzi atsakās no kaut kā, ko sasniegt būtu viņu spēkos.
Vispusība un izvairīšanās
Pastāv prakse jau agrīni nospriest, kurās jomās jaunietim ir talanti un kurās nav, un lielāko vērību pievērst talantu attīstīšanai. Ir situācijas, kurās tas atmaksājas. Lai kļūtu par izcilu kādas jomas pārstāvi – vienalga, vai runa ir par matemātiku, sportu vai mūziku –, šai nodarbei pastiprināta uzmanība ir jāvelta jau no mazotnes. Tomēr citkārt tas nozīmē ne tik daudz esošo talantu attīstīšanu, cik bēgšanu no jomām, kas tik labi nepadodas. Piemēram, lēmums darboties kādā humanitārā jomā var tapt nevis tāpēc, ka tajās cilvēkam tajā nudien ir īpašas spējas, bet gan tāpēc, ka tad nevajadzēs rēķināt. Ekstrēmos gadījumos jau pieaugušā vecumā šī vairīšanās no matemātikas izpaužas nespējā izskaitļot, kas ir ekonomiski saprātīgi un kas nē. Var tikai minēt, cik daudz ir ātro kredītu izmantotāju, kuri nesa-prot šī pakalpojuma neizdevīgumu. Sabiedrība, kas nesaprot matemātiku, ir izdevīga visādiem veikliem biznesmeņiem.
Nav izslēgti arī pretēji varianti: jaunietis jau agrīni nospriež, ka studēs eksaktos priekšmetus, tāpēc neuzskata par nepieciešamu apgūt humanitāro un sociālo zinātņu priekšmetus. Taču kultūras, valodu un citu jomu zināšanas paplašina ikviena cilvēka zināšanas par sabiedrību, kurā tas darbojas un kuras problēmas tas var palīdzēt risināt; to nevajag uzskatīt par ko tādu, kas uz eksakto un dabaszinātņu pārstāvjiem neattiecas.
Motivācijas faktors
Jau ilgus gadus Latvija vēlas palielināt dabas un eksakto zinātņu augstākās izglītības programmās studējošo skaitu. Viens no instrumentiem ir budžeta vietu palielināšana šajās programmās, un tas notiek uz humanitāro un sociālo zinātņu rēķina. Tomēr īsti efektīvi jau tas nav – sociālās zinātnes joprojām ir populārākās. Kamēr dažā labā eksakto vai dabaszinātņu programmā augstskolām ir ļoti jānopūlas, lai aizpildītu piešķirtās bezmaksas studiju vietas, tikmēr par sociālo zinātņu apguvi daudzi jaunieši ir gatavi maksāt paši. Motivēti un spējīgi studenti ir atrodami visu jomu studiju programmās, bet tomēr gatavība maksāt par studijām tā vietā, lai izmantotu bezmaksas studiju vietas citās programmās, par daudzu sociālo zinātņu pārstāvju motivētību šo to pastāsta.
Ir pat bezatbildīgi bikstīt vidusskolu beigušu jaunieti uz dabas un eksaktajām zinātnēm, ja viņš īsti nepārzina šīs jomas pamata priekšmetus. Tā kā augstskolu iestājeksāmeni vairs nav jāliek, studiju izvēles iespējas pēc vidusskolas beigšanas ir jo plašas. Tomēr tas, vai jaunietis izvēlētajā studiju programmā noturēsies ilgāk par pirmo sesiju, lielā mērā ir atkarīgs no viņa iepriekšējās sagatavotības un apņēmības. Iepriekšējo sagatavotību lielā mērā ietekmē sekmes vidusskolā, bet apņēmību – tas, ka viņš studiju programmu ir izvēlējies patiesas intereses dēļ, nevis tikai tāpēc, ka tur ir bijis vieglāk tikt iekšā. Ar budžeta vietām daļu jauniešu var aizvilināt uz eksaktajām un dabaszinātnēm, bet ar to nepietiek, lai no viņiem izveidotu labus inženierus, ķīmiķus un programmētājus.
Pašlaik tik bieži tiek skandināts, ka Latvijai ir nepieciešami dažādi eksakto profesiju pārstāvji. Tomēr der atcerēties, ka pamati jauniešu studiju izvēlei tiek likti jau ilgus gadus pirms 12. klases beigšanas. Ja skolas gados jaunieši iemācīsies mācīties, nevis samierināsies ar neesošu nolemtību, un apjautīs, cik plašas ir viņu iespējas, tas ietekmēs arī viņu studiju izvēļu daudzveidību. Izglītības nozares pārstāvjiem ir jāstrādā šinī virzienā, nevis skolu beidzējiem jāmēģina iestāstīt, cik “pareiza” vai “nepareiza” ir viena vai otra studiju izvēle.
Komentāri