“Streiks nākotnei” jeb viens no pirmajiem šī gada mītiņiem klimata pārmaiņu mazināšanai Rīgā ne vienam vien Latvijas iedzīvotājam raisīja pārdomas par to, ko un cik daudz varam ietekmēt pasaulē notiekošos procesos.
Virsrakstā minētais sauklis bija viens no mītiņā izmantotajiem un arī visloģiskākajiem. Klimatu ietekmēt diemžēl nav cilvēka spēkos, un patiesībā labi, ka nav. Zemeslodes ass svārstības, dažādi līdz galam neizpētīti faktori mūsu kopīgo mājokli iespaidojuši gadsimtiem un gadu miljoniem. Meteoroloģiskie un citi dati tiek reģistrēti samērā nesen, savukārt hronikās un tautu folklorā saglabājušās liecības par iespaidīgām kataklizmām, ilgstošu sausumu vai plūdiem.
Toties iespaidot politiķu lēmumus, kas cieši saistīti ar ekonomiskajiem procesiem – klimata bojātājiem -, jā, to gan var jebkurš no mums. Vai labākais variants bija izmantot 16 gadīgu meiteni apjomīgajai sabiedrisko attiecību kampaņai, neslēpjot, ka viņai ir veselības un citas problēmas, iežēlinot sabiedrību ar bērnišķīgu imidžu? Bet tas nostrādāja veiksmīgi, rosinot uz mītiņiem ierasties jauniešus, kuri pat neanalizēja, kā Grēta Tunberga izskatās, bet gan – ko viņa saka. Viens no mērķiem ir sasniegts, jo skolēnu un studentu pulkā ir tie, kuri nākotnē pētīs, analizēs, lems un rīkosies. Savukārt akcijas popularizētāji – dažādas apjomīgas un daudzus gadus strādājošas starptautiskās vides glābšanas organizācijas – turpina nespēt nākt klajā ar jebkādu plānu vai nopietnām idejām.
Tomēr Grētas Tunbergas aicinājumus un apgalvojumus gan kaismīgajās uzrunās, gan ierakstos sociālajos tīklos nevar vērtēt viennozīmīgi. Jaunieši uz mītiņu atnāca, sajūsmināti klausījās, izteica atbalstu. Bet ko tālāk? Sabiedrību var iekustināt, bet tā ir jāvirza loģiski. Mēs nekad neuzzināsim visu par šādu kampaņu patiesajiem mērķiem, tāpat arī par to, vai temperatūras līknes pieaugums ir “pievilkts aiz matiem”. Vai mūs visus, apelējot pie sirdsapziņas, māna klimata histērijas izplatītāji un patiesība ir kaut kur tur, ārā?
Sasniegts arī otrs mērķis – iedzīvotāji, ja arī neiesaistījās mītiņā, tomēr cītīgi lasīja informāciju un izteica savu viedokli. Piemēram: “Saglabāt tīru vidi un dzīvot saskaņā ar dabu nav nekāds kreisais radikālisms, tās ir mūsu tradicionālās vērtības un latviskā dzīves ziņa. Jaunieši protestētāji ir lielāki patrioti par visiem nacionālpopulistiem kopā. Par atbildīgiem cilvēkus var saukt tad, kad viņi lietas labā kaut ko reālu dara. Jaunieši maina telefonus biežāk nekā zeķes, taču aktīvistiem nebija neviena plakātiņa: “Es mainu GSM reizi trijos gados un aicinu tevi darīt tāpat!” Simpātijas izraisa brīdis, kad pamani, ka aktīvisti sākuši ar sevi.”
Vides žurnāliste Anitra Tooma arī piedalījusies protesta pasākumā un šo ideju vērtē pozitīvi: “Beidzot runā par to, kas patiesi svarīgs, un piedalās tie, kam būs jādzīvo izmainītajā pasaulē, tāpēc arī gāju ar meitu un mazbērniem. Man jau pietiks, viņiem – nē. Es pati jaunībā biju tāda Grēta, tāpēc mani aizvaino, ka meiteni sauc par slimu un apmātu. Pat ja tā ir reklāmas kampaņa, tad loģiski veidota tāda, lai patērētājsabiedrība pamanītu un apdomātos. Es neesmu pārliecināta, ka klimata izmaiņas var apstādināt, bet piesārņot vidi noteikti nedrīkst.”
Viens no aktīviem vides aizstāvjiem Edmunds Cepurītis publicējis vēstuli medijiem, politiķiem, dalībniekiem, kā arī mājās palicējiem, kritizētājiem un bezcerīgajiem: “Gājiens mainīja daudz ko. 600 cilvēki apliecināja sev, ka viņi nav vienīgie Latvijā, kam rūp. Tas parādīja, ka kopumā arvien vairāk cilvēku Latvijā satraucas par klimata pārmaiņām. Ja jums ļoti gribas norādīt uz divkosību – norādiet vispirms uz politiķiem un medijiem, kuru iespējas ietekmēt pasauli ir daudz lielākas nekā cilvēkiem, kas atnāk atbalstīt gājienu ar saviem plakātiem.”
“Streiks nākotnei” rosinājis arī mācītāju un meža kopēju Valteru Korāli rakstīt “Vēstuli Grētai”: “Es mēģinu ticēt, ka Tu protestē par brīvu, bez ambīcijām nākotnē iesaistīties politikā (t.i., neviena ideoloģiski neizmantota, nenopirkta ). Apdomā labi, vai drīzāk protests nebūtu veicams pret globalizāciju un “jauno pasaules kārtību”, kurā tiek mākslīgi jauktas rases, tautas, reliģijas, ģimenes, zeme, debesis un visbeidzot naudas maki un galvas.”
Viens no mītiņa runasvīriem, zinātnieks un lauku saimniecības vadītājs Elgars Felcis aicina uz nākošo protestu 12.aprīlī: “Daudzi no jums jautā – ko tad lai mēs darām? Ir gari saraksti ar to, ko var darīt, tos var atrast daudz kur, tie zināmi jau desmitgadēm. Svarīgākais jautājums, cik tālu katrs no mums ir gatavs doties ārpus savas komforta zonas, ērtības un ilūzijām par šīs industriālās sabiedrības stabilitāti.”
Komentāri