Vēl pirms dažiem gadiem ziedošana bija kas īpaši specifisks tieši Ziemassvētkiem. Nereti mēdza sacīt, ka ir pat mazliet banāli vienos svētkos aizrauties ar labdarību, jo palīdzēt grūtdieņiem būtu jāprot ikdienā.
Šogad tādi izteikumi nav dzirdēti. Ziedošana kļuvusi pašsaprotama. Krievijas sāktais karš Ukrainā mums iemācīja, varbūt pat piespieda iemācīties –palīdzēt ir pienākums pret citiem un pašam pret sevi.
Jā, domāju, saprotam – kaut ar mazumiņu jādalās, ja tā varam glābt, atbalstīt kādu, kam savu spēku nav vai nepietiek, un to arī darām. Tā liecina arī risku apdrošinātāja “If P&C Insurance” Latvijas filiāles aptaujas dati. 80% Latvijas iedzīvotāju aktīvi iesaistās labdarības iniciatīvu atbalstīšanā un ziedo vai sniedz atbalstu kādam vismaz reizi gadā.
Visticamāk, šogad gandrīz ikviens mūsu valsts iedzīvotājs bijis ziedotājs vairāk nekā reizi. Maz būs to, kas nav pārskaitījuši kādu eiro organizācijām, kas vāc palīdzību Ukrainai – karaspēkam vai civilajiem iedzīvotājiem -, vai atbalsta kara bēgļus. Kas nav varējis ziedot naudu, būs pārskatījis savus krājumus un devis vedumam uz kara postīto valsti siltu zeķu vai cimdu pāri, kas adīts paša rokām. Cits būs piedalījies ierakumu sveču vai maskēšanās tīklu gatavošanā, tā palīdzībai ziedojot savu darbu.
Tā arī ir, arī aptauja parāda, ka visbiežāk šogad palīdzēts Ukrainai un ukraiņiem. Taču visvairāk līdzekļu tomēr atvēl bērnu atbalstam – šogad šim mērķim naudu ziedojuši 54% respondentu, 37% ziedojumus snieguši Ukrainai, 29% ir ziedojuši bezpajumtniekiem, 22% senioriem, 15% palīdzējuši cilvēkiem, kuri zaudējuši māju ugunsgrēka vai citu iemeslu dēļ. Trešdaļa aptaujāto apliecinājuši, ka atbalstījuši dzīvnieku patversmes, tikpat daudz respondentu palīdzējuši slimiem cilvēkiem.
Lielākā daļa jeb 59% iedzīvotāju mēdz ziedot neregulāri, izvēloties kādu akciju. Taču fakts, ka tikai seši procenti ziedotāju savu artavu kādai kopējai lietai dod tieši decembrī, apgāž stereotipu, ka uz Ziemassvētkiem “ķeksīša dēļ” pievēršamies labdarībai, bet pārējos gada mēnešos par to neliekamies ne zinis. Taču nav gan daudz to, kas iestatījuši automātiskos ziedojumu maksājumus savā internetbankā, to apliecinājuši tikai trīs procenti aptaujāto.
Ne vienu vien reizi labdarībā šogad iesaistījušies vairāk nekā puse respondentu, bet teju katrs desmitais jeb 8% pat katru mēnesi. Vismaz reizi gadā ziedojuši visu vecumu cilvēki, visaktīvākie bijuši no 45 līdz 54 gadus veci Latvijas iedzīvotāji. Tomēr gandrīz katrs trešais jeb 32% valsts iedzīvotāju ziedojumus neveic nemaz, tā vismaz konstatēts aptaujā.
Kāpēc cilvēki neiesaistās ziedošanā, iemesli noteikti dažādi. Vai pats galvenais nav paša iespējas? Kaut gan organizācijas, darbīgie, kas rīko ziedojumu vākšanu, mēdz teikt, ka nereti tieši mazāku iespēju cilvēki ir atsaucīgāki un atvēl palīdzībai. Varbūt labāk saprot, cik svarīgs ir atbalsts brīdī, kad esi bezpalīdzīgs.
Jā, ziedošana vairs nav Ziemassvētku laika privilēģija. Sirds sāp, ka ir pat miljoniem cilvēku, kam atbalsts vajadzīgs, jo kaimiņš posta viņa zemi, mājas, padzen no dzimtenes. Bēdīgi arī, ka joprojām ziedojumi jāvāc, lai izārstētu kādu Latvijas bērnu vai palīdzētu tiem, kam ģimene nespēj iedot visu vajadzīgo bērnībai. Skumji, ka jāvāc palīdzība cilvēkiem, kas nodzīvojuši un nostrādājuši garu mūžu, bet nu jāsaņem svešinieku palīdzība. Tajā visā labais – kļūstam aizvien saprotošāki, līdzjūtīgāki, atbalstošāki. Kā sabiedrība maināmies. Uz augšu.
Komentāri