“Pasaulē ir daudz negatīvā, to mēs zinām. Taču es gribu, lai manas kompozīcijas vēstītu par visu to neticamo skaistumu, ko visi varam saklausīt un saskatīt,” šos vārdus filmā “Komponists un viņa debesis. Pēteris Vasks” saka pats tās varonis. Jāteic, kopš filmas noskatīšanās šis pavasaris, dabas mošanās un ziedēšanas trakums, kas pārņem ne tikai laukus, arī pilsētu, man cieši saistās ar komponistu, jo viņa mūzika patiesi ir dabas skaistumu un daudzveidību tik ļoti simbolizējoša.
Argentīniešu čelliste Sola Gabetta filmā aicina ieraudzīt: “Viņa mūzikā ir zeme un debesis. Lielais jautājums ir: kur starp tiem atrodamies mēs.” Par komponistu viņa teic: “Pēteris ir persona ar neticami tīru dvēseli. Viņš katrā ziņā ir garīgs. Un es domāju, ka viņš to ienes arī mūzikā. Tieši tas koncertos cilvēkus tik ļoti aizkustina. Katra skaņa meklē jēgu. Viņš, protams, dvēselei atstāj ārkārtīgi daudz vietas.”
Savukārt latviešu ērģelniece Iveta Apkalna saka: “Latvija ir Pēteris Vasks. Viņa mūzika izklausās kā mūsu zeme.” Skatoties filmu, arī es domāju, ka komponista mūzika ir tik izteiksmīga, ka patiesi es tajā dzirdu mūsu putnu treļļus, redzu brīnumainos saullēktus un saklausu visu gadalaiku nokrāsas, kādas tās ir tieši pie mums, Latvijā. Un atšķirībā no tautām, kas var dzīvot bez dabas klātbūtnes, man šķiet, ka latvietis arvien nevar bez tās. Latvietim vajag jūras krastu, pa kuru pastaigāties, izsāpēt savas bēdas vai smelties iedvesmu; savu ozolu gatvi vai bērzu birzi, kur sajust senču mantojumu; savu dobi, kur pavasarī rušināties un sazemēties; savu izaudzēto ziedu un savu tomātu un kartupeli. Un savas Jāņuzāles un puķes pļavās. Rudenī no ābeles nokritušo ābolu. Ziemā to mieru, ko dod brīdis, kad viss ir piesnidzis balts un kluss.
Latviešu pianists Reinis Zariņš filmā skaidro: “Daba vienmēr simbolizē to, kas norisinās mūsos. Mēs sevi izsakām caur dabu. Mēs sevi labāk izprotam caur dabu.” Un, lai gan Pēteris Vasks filmā atzīst, ka mēs neesam pelnījuši šo planētu, jo esam pārāk egoistiski un pārāk lieli materiālisti, tomēr man šķiet, latviešos arvien ir ļoti daudz dvēseliskā, pārpasaulīgā, tāda vārdos neizsakāmā, kas izjūtams tieši latviskajā. To var just svētkos, ko svinam par godu mūsu valstij Latvijai, un to var just ikdienā, cilvēku pieejā darbam. Komponists arī sacījis: “Es komponēju mūziku, lai cilvēki atvērtu dvēseli. Un es sūtu vēl vairāk mīlestības. Viss nāk no mīlestības. Tas taču ir lielākais spēks, lielākais spēks šajā brīnišķīgajā pasaulē.”
Man šķiet, maija ziedonis ir brīnišķīga oda mīlestībai. Kad vakar atgriezos Cēsīs, nevarēju vienkārši braukt uz mājām, saulriets bija tik skaists un ceriņi smaržoja tik reibinoši, ka gribējās pakavēties dabā, sasmelties to skaistumu un enerģiju, ko mēs, latvieši, tik ļoti izjūtam, esot dabā un vērojot norises, kas notiek neatkarīgi no mūsu ikdienas – savā ritmā un ritējumā.
Komentāri