Viensētnieka raksturu lauzt nav viegli. Tā ir, esam vairāk katrs par sevi un citu lietās jaucamies tik, cik virtuvē pie maltītes parunājam par kaimiņu mācēšanu vai nemācēšanu, par politiķu aplamībām. Tomēr jau daudzus gadus skanējušais aicinājums būt aktīviem, redzēt, kas notiek apkārt, vērtēt, piedalīties, ieteikt, darboties, pamazām, palēnām ir izdzirdēts. Nu jau netrūkst biedrību un klubu, kas ar sparu iesaistās sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanā, kas līdzdarbojas likumu projektu apspriešanā un pieņemšanā. Ir neformālas cilvēku grupas, kas izveidojas spontāni, kad tiek skarta kāda ļoti jūtīga lieta. Aizvien vairāk protam sevi aizstāvēt – parādīt tiem, kas lemj, ko drīkst un ko nedrīkst. Nu, piemēram, vecpiebaldzēni mācēja pieprasīt, lai sakārto kritiski bēdīgo ceļu no Vidzemes šosejas uz Vecpiebalgu. Nu vēl remontējams tikai neliels gabals. Tāpat kā mācēja pateikt, ko viņiem vajag, prata pasacīt, ko nepieņems – Dabas aizsardzības pārvaldes projektā iecerētos ierobežojumus saimnieciskajai darbībai savos mežos.
Tautas balss, Dieva balss, mēdz sacīt. Jā, ja cilvēki vienojas kopējam mērķim, kas dod labumu visai sabiedrībai, mērķim, kas ir taisnīgs un rada ieguvumus nākotnē. Jo, piemēram, esmu pārliecināta, ka portāla manabalss.lv iniciatīva dot nepilsoņiem pilsoņu tiesības bez īpašas procedūras nedod labumu Latvijas sabiedrībai, kaut iniciatīvu parakstījis 2,1 tūkstotis cilvēku. Arī izstāšanās no Eiropas Savienības, manuprāt, nav tas, ko Latvijai vajadzētu darīt, kaut to atbalstījuši 1,9 tūkstoši cilvēku.
Nesaprotami reizēm ir arī dažādi citi publiski aicinājumi, kaut ne ar tādu ļaunuma vēstošu pieskaņu. Nesen publiski izskanējusi ziņa, ka 3.klases skolnieces veikušas aptauju un raksta izglītības ministram – nevajag saīsināt brīvlaiku par divām nedēļām. No aptaujātajiem gandrīz visi, izņemot divus, esot piekrituši, ka brīvdienas nav jāsamazina.
Ko teikt? Jauki, ka bērni vēlas darboties, mācās, kā tas jādara, bet dīvaini, ja kāds bērnu vēlmi – nepagarināt mācību gadu – atzītu kā vienu no aspektiem, kas jāņem vērā. Tad jau vajadzētu veikt arī aptauju, ko pasniegt skolā pusdienās. Esmu pārliecināta, ka vismaz sākumskolas klasēs uzvarētu čipsi, konfektes, siera bumbas, kola un fanta.
Sabiedrības iesaistīšanās valsts dzīvē nedrīkst kļūt komiska. Tam, par ko sāk smīkņāt, zūd vērtība.
Komentāri