Šogad Cēsīs tiek īstenots mācību un uzziņas cikls vecākiem un klašu audzinātājiem par tēmu ”Vai viegli būt pusaudzim”. Tas organizēts, izmantojot rajona padomes piešķirto finansējumu. Pieaugušie analizē sakarības, cenšas izprast, kā sasaistās bērna audzināšana ģimenē un skolā, kā sabiedriskie procesi, ko nevar ietekmēt audzināšana, ietekmē pusaudžu uzvedību un uzskatus. Decembrī uzstāties Cēsīs bija aicināts Juris Levics, ģeogrāfijas skolotājs no Saldus. Klases audzināšanā Jurim Levicam ir 20 gadu pieredze. Savas uzkrātās atziņas viņš apkopojis lekcijā ”Audzinām – dzīvei vai uzdzīvei jeb Gribam, kā labāk, sanāk, kā vienmēr…” Skolotāja piedāvātais skatījums, bērnu dzimstību un bērnu audzināšanu sasaistot ar Latvijas sabiedrības attīstību un nākotni, klausītājos raisīja pārdomas.
”Straujais dzimstības kritums ir sekas mūsdienu dzīves izpratnei – uzdzīvot, nevis dzīvot. Jājautā – vai mēs vispār mākam dzīvot? Skolotājiem arī nav, ar ko lepoties,” uzskata J.Levics. ”Mēs esam radījuši paaudzi, kura nevēlas bērnus, un nevis tāpēc, ka ģimene nevarētu tos atļauties, bet tāpēc, ka negrib. Ja kāds cenšas iegalvot, ka Latvijā nedzimst bērni tāpēc, ka cilvēkiem nav naudas, es saku: nav taisnība. Katrs no mums, skolotājiem, zina piemērus, kā daļa no bijušajiem audzēkņiem dzīvē pratuši iekārtoties. Viņiem ir nauda, grezna mašīna, bet nav sievas, nav bērnu. Toties mūsu valstī ir bērnu nami un pansionāti.
”Visi tā dzīvo,” man saka pusaudži, iedvesmojušies no apkārt redzamajiem piemēriem – nedomāt par ģimenes veidošanu, vairāk par uzdzīvošanu. Vai tāpēc, ka visi, tas nozīmē, ka dara pareizi? Varbūt vairākumam nav taisnība? Es to saprotu, bet nezinu, kā pareizāk paskaidrot bērnam. Jā, dzimstības samazināšanās vērojama arī visā Eiropā. Tur ir zināmas sakarības. Tikai Latvijā sabiedrība noveco un izmirst straujāk.”
J.Levics izdara secinājumu, ka mūsu sabiedrība izmirst, jo ir slima. Viņš aicina to apzināties un uzstādīt diagnozi, kāpēc organisms ir slims, meklēt cēloņus un saskatīt sakarības.
”Pats esmu nonācis pie pārliecības, ka visās zemēs, kur atsakās no ticības, no morāles vērtībām, vērojama tautas izmiršana. Mēs zinām, ka ticības lietas ir ļoti svarīgas musulmaņu sabiedrībā. Vairāki notikumi pasaulē gan iedragājuši uzticību musulmaņiem, taču musulmaņi nav slikti. Viņiem ir savi stabili vērtību kritēriji. Sabiedrības lielākā daļa pēc tiem vadās. Musulmaņu valstīs tautas izmiršana nav vērojama. Latvija ir brīnišķīga zeme, kur dzīvot. Pasaulē ir pietiekami daudz pārapdzīvotu vietu, un turienes cilvēki agri vai vēlu dosies jaunas dzīves vietas meklējumos. Jau tagad jāsaprot, ka viņu mērķis nebūs integrēties mūsu sabiedrībā.”
J.Levics piedāvā aizdomāties, kas ienācējiem Latvijas sabiedrībā, piemēram, musulmaņiem, cenšoties padarīt viņu domāšanu līdzīgu mūsējai, būtu jāpieņem tāds, kas citiem liktos nepieņemams no masu kultūras, patērētāju sabiedrības uzvedības. Šīs parādības augot redz un spiesti pieņemt mūsu bērni, ar tām saskaras pusaudži un ir nesapratnē, kāpēc vecāki plaši zināmu lietu un parādību vērtību sāk apšaubīt. Vecāki bieži vien nespēj bērnus pasargāt.
”Ļoti iedarbīgs spēks ir televīzija, bet kādas ir televīzijas programmas?” jautā skolotājs un analizē, ko tās piedāvā. ”Filmas ar vardarbību, multfilmas, kurās netrūkst rupjību, seriāli ar trulu saturu. Iznāk žurnāli, kas domāti tīņiem, bet to veidotāji tiražē mantu kultu, atļaujas rakstīt par seksuālās dzīves niansēm. Meklē sensācijas, popularizē apšaubāmus slavas iegūšanas ceļus. Latvijas žurnālos tagad parādījušās reklāmas, kurās iesaka seksuāla rakstura spēles mobilo telefonu, datoru lietotājiem. Primitīvas, arī aizskarošas. Pieņemu, ka lielākā daļa, kas ievēro šīs reklāmas un tādas spēles cenšas izmēģināt, ir tieši pusaudži un jaunieši.
Vecāki, nespējot rast argumentus, kā pārliecināt pusaudzi, audzināšanā liek lielas cerības uz skolu. Taču arī skolotāju iespējas arvien vairāk tiek ierobežotas. Te liela loma ir skolās ieviestajai demokrātijai. Viss skolotāja teiktais nu ir ap-spriežams, arī apgāžams. Visatļautības rezultātā jaunajā paaudzē bieži vien vērojama noraidoša attieksme, nicinājums pret to, ko cenšamies ieaudzināt, bet kas nesakrīt ar reālo dzīvi. Sabiedrība arvien vairāk tiek virzīta prom no ģimeniskām vērtībām. Tiek apspriestas homoseksuālas laulības, uzspiestas geju parādes.” J.Levics uzstājīgi jautā – vai šāda morāle būtu pieņemama cilvēkiem, kuri vēlētos integrēties Latvijas sabiedrībā, vai tāda morāle der bērnu audzināšanā?
”Latvija kļuvusi par patērētāju sabiedrību, kurā ikvienu aicina Ziemassvētku brīnumu meklēt lielveikalā. Neatraduši to, cilvēki jūtas vīlušies. Brīžiem šķiet, ka sabiedrībā viss ir kājām gaisā. Dzīves būtība tiek meklēta nevis attiecībās, bet pēc iespējas dārgākā džipā,” secina J.Levics. ” Protams, arī tā var dzīvot. Ir arī notikumi, kas it kā apliecina nemitīgu Latvijas augšupeju – esam Eiropas Savienībā, NATO, valsts makroekonomikas rādītāji pieaug. Latvijas komanda spēlē lielo hokeju. Mums joprojām ir lieliskie Dziesmu svētki. Latvijas skolēni var lepoties ar sasniegumiem mācībās. Vai, to visu zinot, būtu jāiestājas apmierinātībai, arī mums, audzinātājiem skolās? Statistika mūsu valstī liecina par ko citu – par smēķētājiem, kuriem arvien vairāk pievienojas meitenes, par pāragrā nāvē – traumu, avāriju dēļ – bojā gājušiem puišiem. Visi, kurus arī esam audzinājuši, bet būtiskāko par dzīvi acīmredzot nepratuši pateikt. Pieaug pašnāvību skaits, cietumnieku skaits. Šķirto laulību ziņā Latvija ir Eiropas līderos, bet bērnu skaita ziņā, rēķinot uz vienu sievieti, kādu laiku bijām pēdējā vietā pasaulē.
Dzīvot, protams, var, bet kāda perspektīva tautai ir ar šādu dzīvi? Sliecos domāt, ka zemei ar šādu uzdzīvi nav nākotnes.
Taču, ja man jautā, ko tad darīt, kā dzīvot, kā audzināt bērnus, tad es saku – kopsim tās puķes, kas ir uzziedējušas, veltīsim spēku un laiku bērniem, mācot dzīvot.”
Komentāri