“Neviens nevar mani piespiest būt laimīgam pēc viņa prāta un priekšstatiem par labklājību,” teicis vācu filozofs Imanuēls Kants. Un no tiesas – laime ir katra paša dziļš un individuāls akts. Tā vienam slēpjas dabas skaistumā, citam darba rutīnā, bet vēl kāds saka paldies par otro iespēju dzīvot un novērtēt ģimenes klātbūtni. Iespēju, kur atrast laimi, ir daudz, taču visi laimes aspekti saistīti ar iekšējo iziešanu no intelektuālās nepilngadības. Tāda diena nepienāks, kad no valdības tribīnēm kā no pilnības raga birs laime, kuru varēs grābt ar liekšķerēm.
Tomēr valdībām ir jāatceras: tās valda tikai ar tautas piekrišanu, nevis ar dažu cilvēku, pat ne ar vairākuma, bet visu iedzīvotāju piekrišanu. Tikmēr tautai svarīgi iegaumēt, ka neviens potenciāli nevar iebilst pret ierosināto likumu. Ja likums ir tāds, ka tam, iespējams, nevar piekrist neviens cilvēks, tad tas ir netaisnīgs. Taču, ja vismaz kāds vai kādi tam piekrīt, tas mums jāatzīst par taisnīgu. Tas nozīmē, ka pat tad, ja valdība pieņem likumu, kuru kāds uzskata par nepareizu, tik un tā ikviena morālais pienākums ir būt likumpaklausīgam. Jūs varat domāt, ka ir nepareizi maksāt nodokļus valdībai, kurus tā izmanto, piemēram, aizsardzības finansēšanai, bet neviens nedrīkstētu kavēt nodokļu nomaksu tāpēc, ka, pēc kāda domām, karš nav taisnīgs vai nepieciešams, jo pastāv arī iespēja, ka karš ir neizbēgams un nodokļi līdz ar to būs nepieciešami. Diemžēl daudziem tautiešiem tipiskāka pieeja kopējā budžeta veidošanai ir “shēmošana”, kā likumu apiet ar līkumu, saglabājot laimes sajūtu un apklusinot sirdsapziņu. Paiet brītiņš, un ir kārtējais pikets pie Saeimas ēkas. Klaigāšana pret dažādiem pieņemtiem grozījumiem.
Jau 25 gadus notiek nemitīga cīņa par godprātīgu nodokļu nomaksu. Kāpēc pilsoniskā sabiedrība cīnās pret nodokļu iekasēšanu, bet nevēršas pret nepamatotu budžeta izlietojumu? Tieši lepnā naudas iztērēšana “izredzētās kliķes” untumiem ir tas, kas tracina tautu un tos, kas maksā nodokļus. Taču, kā ierasts, “liela brēka, maza villa” apvij katru jaunu likuma grozījumu, turpretī, ja uzzinām, ka kāds no tādas vai šitādas partijas devies apšaubāmā un dārgā komandējumā, seko reakcija – “ko gan varēja gaidīt! Tādi jau viņi ir! Zagļi un bandīti,”… un čušš. Pēc vētrainajām diskusijām ap nodokļu izmaiņām mikrouzņēmumiem, internetā straumēm plūda dažādi sagrābstīta informācija, cik eiro kāds, kurš ierēdnis gada griezumā saņēmis, un kas sekoja? Nekas. Neviens tā pa īstam nevēršas pret korupciju, jo paši “šmugulējas”. Netīrās spēlītes ir viltīgas, tās baro, tās kārdina. Mēs turpinām zāģēt zaru, uz kura sēžam, pie kam tik žēlabaini un izmisīgi kliedzam, ka teju paši noticam tam, ko sev iestāstām.
Cilvēkiem ir pienākums pakļauties likumiem, viņiem ir jāuzņemas individuāla atbildība par savu morālo izvēli. Cilvēka griba ir pilnībā neatkarīga, un tādai tai ir jābūt. Brīvība nozīmē būt nevis atbrīvotam no jebkādiem likumiem, bet gan būt ierobežotam ar paša izveidotiem likumiem.
Komentāri