Pašlaik Valsts prezidenta vēlēšanām pieteikti divi kandidāti – līdzšinējais Valsts prezidents Egils Levits (atbalsta Nacionālā apvienība un “Jaunā Vienotība”) un uzņēmējs Uldis Pīlēns (atbalsta Apvienotais saraksts). Aptauja liecina, ka iedzīvotāju vidū, kuri gan par Valsts prezidentu nevēlēs, atbalsts Egilam Levitam ir mazāks: 14,5 procenti, bet Uldi Pīlēnu atbalsta 33,8 procenti. Tiesa gan, nevienu no kandidātiem neatbalsta 36, bet viedokļa nav 15,7 procentiem iedzīvotāju.
Protams, vēl jebkura no Saeimā ievēlētajām partijām var izvirzīt savu kandidātu, un jebkuras partijas balsis no likuma viedokļa ir vienādas – nav “pareizo” un “nepareizo” balsu. Savus kandidātus var izvirzīt gan abas par oligarhu partijām dēvētās Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Šlesera “Latvija pirmajā vietā”(LPV), gan Rosļikova “Stabilitātei!” (S!). Tiesa gan, Šlesera partija līdz pat Krievijas pilna mēroga kara iebrukumam Ukrainā atklāti simpatizēja Krievijai, bet Rosļikova partija visu laiku balansē uz likuma un lojalitātes robežas. Tomēr šīs partijas ir ievēlējuši Latvijas pilsoņi, tām ir tieši tādas pašas tiesības kā koalīcijas partijām. Jautājums, vai lepoties un priecāties par šo partiju atbalstu, ir no morāles un ētikas jomas, nevis likuma jautājums.
Ko šobrīd saka Saeimā ievēlētās partijas? Politiķi nenoliedz, ka vērtē arī citus kandidātus, kuri bauda sabiedrības uzticību un tāpēc varētu tikt nominēti prezidenta amatam.
Kā zināms, koalīcijā Valsts prezidenta amata kandidātam nav vienota atbalsta. Tā īsti nav arī zināms, vai arī Apvienotajā sarakstā (AS) visi deputāti atbalsta Pīlēnu. Savukārt opozīcijā situācija ir sarežģītāka. Šlesers jau pirms laba laiciņa atklāti un skaļi ir paudis atbalstu Uldim Pīlēnam, bet ir visai naivi iedomāties, ka nepieprasīs sev kaut ko no tā, pēc kā ļoti kāro. Par Levitu Šlesers gan noteikti nebalsošot. Rosļikova partija “Stabilitātei!”(S!) arī drīzāk varētu balsot par Uldi Pīlēnu, bet par Levitu gan noteikti nebalsošot nekad. Zaļo un zemnieku savienība par Levitu nebalsošot, visdrīzāk atbalstīšot Pīlēnu, bet Augusts Brigmanis nesen vienā no LTV “Rīta Panorāmām”, viltīgi un apmierināti smaidot kā Češīras runcis, kura labvēlība ir ļoti mānīga, sacīja, ka varbūt vajadzētu atcerēties teicienu “meklējiet sievieti”. Ir skaidrs, ka sarunas kuluāros notiek, tā ir bijis vienmēr, un tas, ko mēdzam saukt arī par “tirgošanos”, šobrīd zeļ un plaukst. “Progresīvie” teic, ka viņiem būšot savs Valsts prezidenta amata kandidāts, bet vēl nav to nosaukuši. Arī par “meklējiet sievieti” klīst vairāki amata kandidātu uzvārdi, bet ne politiķi, ne šīs sievietes neapstiprina, ka būtu uzrunātas un ka būtu piekritušas.
Uzreiz jāteic, ka Valsts prezidenta amata kandidāts, kuru nosauks “Progresīvie”, ja izvēlēsies nosaukt savējo, tiks tā nomelnots un saņems tādu dubļu šalti, ka par to pat domāt negribas. Opozīcijai ir divi lielie “tautas ienaidnieki”: partija “Progresīvie”, kurai tiek pierakstīti visi iespējamie un neiespējamie nāves grēki, premjers Krišjānis Kariņš un viņa partija un pašreizējais Valsts prezidents Egils Levits. Daļa koalīcijas ir vienota ar opozīcijas uzskatiem, jo arī Nacionālās apvienības un AS ienaidnieks ir “Progresīvie”. Protams, ja tiks atrasta sabiedrībā cienīta un labi vērtēta sieviete, tad būs svarīgi, kura partija izvirzīs viņas kandidatūru.
Manuprāt, “Progresīvajiem” nav nekādu izredžu. Arī Rosļikova partijas kandidātam vai kandidātei (ja nu pēkšņi parādīsies) izredzes ir mazas, jo balsojums ir atklāts, tādēļ koalīcijas partijām, arī “Progresīvajiem”, būs grūti saviem vēlētājiem izskaidrot tādu izvēli. Protams, ja Valsts prezidenta vēlēšanās būs otrā vai trešā balsošanas kārta, pat ļoti iespējams, ka parādās jauns kandidāts.
Par Uldi Pīlēnu atliek vien teikt, ka viņa nostāja ir ļoti līdzīga kādreizējā premjera, par oligarhu dēvētā Andra Šķēles no-stājai – valsts jāvada kā uzņēmums -, tikai skan mazliet mūsdienīgākā izpildījumā. Varu vien kārtējo reizi atkārtot, ka uzņēmēja vienīgais uzdevums un mērķis ir peļņa. Valsts uzdevums un mērķis ir tās pilsoņi un iedzīvotāji.
Egils Levits ļoti labi veic tos pienākumus, kas saistīti ar ārpolitiku, bet pats arī atzīst, ka ar komunikāciju īsti nav veicies. Jāpiebilst, ka prasmei sarunāties ir milzīga nozīme. Nereti cilvēkiem, kuri ir ļoti labi teorētiķi, ir grūti sarunāties ar cilvēkiem tā, lai viņus saprastu un pieņemtu. Populistiem ir daudz vieglāk, viņi parasti jūt, ko cilvēki grib dzirdēt, un sola un glaimo uz nebēdu. Var arī teikt – ētikai un morālei jautājumā par Valsts prezidenta ievēlēšanu ir ļoti liela nozīme, par spīti tam, ka jāvadās no likumiem.
Komentāri