Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas draudzes palīgmācītājs
Priekšstats par Lieldienām, kas ir kristiešu svētki, katram dzīves gaitā ir izveidojies citāds. Un šogad Lieldienas rietumu tradīcijā iekrīt 1. aprīlī, joku dienā.
Patiesībā tā ļoti atbilstoši, jo sekulārais laikmets Kristus augšāmcelšanās vēsti patiesībā arī ir pārvērtis par tādu lielu joku. Jā, tieši tajā, par ko varam pasmaidīt – Lieldienu Zaķis dēj olas, tās paslēpj, un bērni Lieldienu rītā tās var iet meklēt un arī atrast. Mēdz būt arī čaklāki Zaķi, un tad dāvanā ir kas vairāk par olu. Patiesi, ir izveidoti sirsnīgi, mīļi un draudzīgi ģimenes svētki. Tas sasaucas ar Ziemassvētkiem, tikai Ziemassvētku vecīti, kas dāvina dāvanas, nomaina Lieldienu Zaķis. Un šis nebēdnis Pūpolsvētdienā pirms Lieldienām vēl paspēj dažādos saviesīgos pasākumos iepērt ar pūpoliem, lai slimība ārā un veselība iekšā. Zaķis patiesi ir universāls – dziednieks, dēj olas un dāvina dāvanas. Kā pasakā. Nu patiesi, mūsu ticība ir apbrīnojama lieta. Un vēl mums, latviešiem, ir arī tās skaistās tradīcijas ar šūpošanos, lai odi nekož. Tas tiešām katram pēc viņa ticības, kaut šūpoties jau ir jautri un īpaši patīk bērniem. Lieldienu laikā tiek rīkoti pat šūpoļu festivāli, kas arī izvēršas par visaptverošu tradīciju. Un cilvēki, protams, priecājas, ģimenes ir kopā ar bērniem, krāso olas, notiek dažādi pasākumi, svētku tirdziņi, ir brīvdienas, un ļaudis atpūšas.
Tomēr, ja ieskatāmies vēsturē, tad Lieldienas ir svarīgākie kristiešu svētki, kad svin un priecājas par Kristus augšāmcelšanos pēc krustā sišanas. Rietumos tas tiek svinēts pirmajā pavasara svētdienā pēc Pilnmēness iestāšanās. Pirms Lieldienām ir grēku nožēlošanas laiks, lielais gavēnis, Kristus ciešanu laiks, un Lieldienas ir priekpilna diena.
Šiem svētkiem ir dziļas saknes vēsturē, sākot jau ar Pūpolu svētdienu, ko Jeruzalemē sauc par Palmu svētdienu, kas ir svētdiena pirms Lieldienām. Tajā dienā Kristus uz ēzelīša iejāja Jeruzalemē, un ļaudis, Viņu godinot, klāja uz ceļa palmu zarus un savas drēbes. Un tauta Viņu sagaida, saucot: “Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā.” Jau iepriekš Viņu ir mēģinājuši celt par ķēniņu, bet Jēzus ir izvairījies, jo Viņa vara ir no Debesīm, nevis laicīga. Protams, ir kādi, kuriem šī godināšana nepatīk, bet viņi ir bezpalīdzīgi un atklāti Jēzum neko nevar nodarīt, jo Viņš vairākkārtīgi ir ne vienu vien tūkstoti paēdinājis ar dažām maizēm un nedaudz zivīm, bet arī dziedinājis ļaudis no dažādām vainām, uzcēlis mirušos un izdzinis ļaunus garus. Tas viss cilvēkiem nav paslīdējis garām nepamanīts, jo ikkatrs, kas Viņam pieskaras, kļūst vesels, pat spitālīgie.
Un tad, Jēzum mācot Jeruzalemes templī un to attīrot garīgi un arī fiziski, izraidot pārdodamos dzīvniekus un naudas mainītājus, pienāk Zaļā Ceturtdiena. Šajā dienā ebreju tauta svin Pashā svētkus par godu viņu iziešanai no verdzības zemes Ēģiptes. Arī Jēzus ar mācekļiem bauda Pashā mielastu. Tā ir īpaša diena, kad Kristus mielasta laikā iestāda Svēto Vakarēdienu un parāda savu pazemīgo kalpošanu, mazgājot saviem mācekļiem kājas. Arī Jūdam, kurš neilgi pēc tam, saņēmis no Jēzus mielasta kumosu, aiziet un nodod Viņu farizejiem un augstajam priesterim. Ģetzemanes dārzā Jūda ar skūpstu norāda gūstītājiem uz Jēzu, Viņu apcietina, un mācekļi izklīst. Tā radies mums zināmais teiciens “Jūdas skūpsts”.
Tālāk jau pēc Jēzus tiesāšanas Jūdu sinedrijā, kas ir ebreju augstākā pārvaldes institūcija, Viņam par to, ka Viņš sevi atļaujas nosaukt par Dieva Dēlu, tiek piespriests nāves sods. Romiešu pārvaldnieks Pilāts, kurš neredzot nekādu Jēzus vainu, cenšas Viņu no nāves soda atbrīvot, tomēr pēc Jūdu spiediena publiski mazgā rokas nevainībā un nodod Viņu piesišanai pie krusta. Jūdi paziņo, lai Viņa asinis nāk pār mums, un, kā tas notiek, mēs vēstures gadsimtu griezumā arī redzam. Tas notiek Lielajā Piektdienā. Jēzus pie krusta mirst tās pašas dienas vakarā un atdod savu garu Tēva rokās, pirms pateikdams: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara.” Viņu apglabā kapā, alā, pieveļ akmeni, aizzīmogo un noliek sargus, jo jūdi atceras, ka Viņš ir solījis trešajā dienā celties augšā. To viņi savā cilvēciskajā prātā nevēlas pieļaut, jo tas apliecinātu Viņa Dievišķo dabu. Sestdiena, ko saucam par Kluso Sestdienu, paiet mierīgi, Kristus guļ kapā.
Visi brīnumi sākas svētdien agri no rīta, kad, kā varam lasīt Jāņa evaņģēlijā, kapu ar bažām apraudzīt dodas Marija Magdalēna. Viņa ierauga akmeni noveltu, sargus izklīdušus un kapu tukšu. Marija steigšus aiziet to paziņot Jēzus mācekļiem, un Jānis ar Pēteri skriešus dodas uz Jēzus kapu. Viņi tiešām ierauga to tukšu, tikai Viņa drēbes ir noliktas guļasvietā, un galvas sviedrauts nolikts atsevišķi. Mācekļi, pārliecinājušies, ka Jēzus nav, dodas prom, jo pastāv bīstamība, ka viņus apvainos Jēzus ķermeņa nozagšanā. Marija Magdalēna savukārt raudādama uzkavējas un, vēlreiz ieliekusies kapā, ierauga divus eņģeļus baltās drēbēs. Viņa jautā viņiem par Jēzu, un tūlīt pat arī Viņš Magdalēnai atklājas dzīvs un vesels. Viņa to notur par dārznieku, bet, kad noprot, ka tas ir Viņš, prieks ir neaprakstāms. Tā Marija tiek atalgota un par savu neatlaidību pirmā ierauga augšāmcēlušos Pestītāju.
Šo dienu arī saucam par Lielo Dienu, Kristus augšāmcelšanās svētdienu – Lieldienām.
Vēlu visiem priecīgus Kristus augšāmcelšanās svētkus!
Komentāri