Ne visus, tomēr gana plašu sabiedrības daļu šomēnes satricināja likumdevēja darba kārtībā iekļautais “ģimenes jautājums”. Protams, jezga sākās krietni agrāk. Neiedziļinoties tajā, cik bieži dažādās publiskās un privātās diskusijās citādības temats iztirzāts iepriekš, grūdiens plašākai viedokļu apmaiņai notika pērn novembrī, kad Satversmes tiesa paziņoja spriedumu, ka valsts konstitūcijai neatbilst Darba likuma norma, kas viendzimuma pāriem neparedz tiesības uz papildu atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas. Īsta sašutuma un klaja izbrīna lavīna dažādajās tīmekļa vietnēs (Twitter, Facebook, ziņu portālu komentāros) sākās pēc svētku brīvdienās Latvijā pārstāvēto konfesiju vadītāju vēstules valsts augstākajām amatpersonām, iebilstot pret “ģimenes” un “vecāku” interpretāciju Satversmes tiesas spriedumā. Vēl jo lielāka bangošanās sociālajās vietnēs sākās pēc Nacionālās apvienības pārstāvju pieteiktajiem grozījumiem Satversmē, lai valsts pamatlikumā ar sarežģītu vārdu kombinācijas palīdzību iestrādātu, ka tikai vīrietis un sieviete ir uzskatāms par “ģimeni” veidojošo formulu.
Iepriekš sevi nebiju nodarbinājusi ar pārdomām, vai šajā jautājumā man ir vai nav stingra nostāja, ar uzsvaru uz vārdu “stingra”. Savu attieksmi zinu, bet to, vai tiešām man būtu svarīgi to kādā brīdī aizstāvēt, šķiet, nebija vaļas spriest. Tomēr – jo vairāk ūdens tiek kults, jo neatlaidīgāk nacionāļi savu ieceri virza, jo necienīgāk, manuprāt, tas sāk izskatīties.
Valsts atbalsts un palīdzības mehānismi nedrīkst būt atkarīgi no cilvēka izskata, reliģiskās pārliecības, seksualitātes. Viss. Katrai spēlei ir savs laukums un noteikumi. Ja vēlies būt draudzes loceklis un baudīt šīs kopienas pieņemšanu, saprotams, ka nevari atspert ar kāju vaļā durvis un paziņot, ka esi citāds un tādēļ automātiski ignorēsi šeit izvirzītos noteikumus. Tā būs necieņa pret baznīcu. Tomēr valsts saviem iedzīvotājiem ir izvirzījusi citas prasības un līdztekus – arī tiesības.
Satversmes tiesas spriedums rudenī mani vēl īpaši nesaviļņoja, lai gan apjautu – tā tiešām ir jauna lapaspuse. Manu tuvāko cilvēku lokā nav nevienas viendzimuma ģimenes, bet, ziniet, pēc sprieduma publiskošanas es, tradicionālā ģimenes daļa, sajutos tieši drošāk. Man patīk sajūta, ka dzīvoju valstī, kur aizvien vairāk attīstās vienvērtības attieksme, kur arī likumdošanas līmenī norit uzlabojumi, lai pēc iespējas visas sabiedrības grupas sajustu valsts gādību. Tādēļ mani vēl jo vairāk izbrīna argumenti un bažas, ka šis precedents apdraud Latvijā valdošās pamatvērtības – vīrieša un sievietes radītu ģimeni, bērnu audzināšanu, tikumiskumu. Es – tāpat kā citi sabiedrībā pazīstami ļaudis to šajās dienās publiski darījuši – gribētu vēlreiz apliecināt: kopā ar vīru audzinu četrus bērnus, un mēs neviens no sešu cilvēku ģimenes it nemaz nejutīsimies apdraudēti, ja valsts sniegs lielāku atbalstu arī citādākām ģimenēm. Manuprāt, svarīgāk ir nostiprināt oficiālu attiecību reģistrāciju, lai arī viendzimumu attiecībās būtu saistību un abpusēja atbildības uzņemšanās.
Ja tev ir svarīgas noteiktas vērtības, tās jākopj savā personā, ar savu ģimeni stiprinot to saknes, nevis kādam ko liedzot vai šīm vērtībām neatbilstošās dzīves mēģinot izslēgt no Satversmes.
Komentāri