Lauksaimniecība, tostarp arī piena ražošana, valstiskā līmenī ir jādefinē par prioritāru tautsaimniecības nozari, secināts lauksaimnieku organizāciju diskusijā par nozares nākotni. Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) valdes locekle Ilze Aizsilniece norāda, ka pārtika ir pirmās nepieciešamības prece un pārtikas ražošanai nepieciešamas izejvielas Latvijas zemnieki spēj saražot. Sanāksmes dalībnieki atzina, ka piena nozares nākotnes galvenais stūrakmens ir kooperācija. “Zemkopības ministrijai (ZM) būtu jāmotivē zemnieki kooperēties, izmantojot dažāda veida atbalsta saņemšanas nosacījumu priekšrocības kooperatīvu biedriem. Piemēram, pašreiz diskutējam par iespēju zemniekiem, kas ir kooperatīvu biedri, noteikt paaugstinātu atbalsta intensitāti Lauku attīstības programmas pasākumā “Lauku saimniecību modernizācija”,” teica LLKA valdes loceklis Māris Petrēvics. Turklāt diskusijas dalībnieki uzskata, ka kooperācija vajadzīga ne tikai ražotāju starpā, bet arī starp ražotājiem un pārstrādes uzņēmumiem. “Esam jau daudz runājuši par ražotājiem piederošas pārstrādes attīstību, taču arī šodien zemnieki atzina, ka bez valsts palīdzības to būs grūti izdarīt,” teic Petrēvics. Jāuzsver, ka pēc piena ražotāju domām šī mērķa sasniegšanai nepieciešama sadarbība starp piena kooperatīviem visās Baltijas valstīs, jo kopā būtu vieglāk piedāvāt nepieciešamos produkcijas apjomus eksporta tirgos. Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Armands Krauze norāda, ka ir pienācis laiks apvienoties gan zemnieku kooperatīviem, gan lielajiem pārstrādes uzņēmumiem, lai varētu konkurēt eksporta tirgos. “Piena nozare ir eksporta nozare, un tādai tai ir jāpaliek ar valsts palīdzību, jo, ja nav eksporta, tad zemniekiem ievērojami būs jāsamazina govju skaits,” uzsver Krauze. Zemnieki tikšanās laikā pārrunāja arī piena tiešās tirdzniecības nākotni. “Tiešo tirdzniecību nedrīkst ierobežot, taču Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) noteikti nedrīkst pievērt acis uz tiešajā tirdzniecībā piedāvātā piena kvalitāti. Būtu jāorganizē nevalstiska organizācija, kas varētu iesaistīties gan attiecīgās likumdošanas pilnveidošanā, gan arī piena kvalitātes uzraudzībā,” teic Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) piena grupas vadītāja Silvija Dreijere. Lauksaimnieki vienojušies aicināt Zemkopības ministriju (ZM) sakārtot likumdošanu, lai mājražotāji savu produkciju varētu tirgot bez ierobežojumiem. Tika atsākta diskusija par nepieciešamību Latvijā organizēt vienu neatkarīgu piena laboratoriju. “Latvijā ir jānodibina viena piena laboratorija un jāpiespiež piena pārstrādātāji taisīt piena analīzes tajā vai vismaz ir jāizveido viena neatkarīga piena laboratorija,” piebilst Dreijere.
Zemnieku saeimas (ZSA) priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja uzskata, ka lopkopība, ņemot vērā agroklimatiskos apstākļus, ir perspektīvs bizness, taču kaut kas šajā sektorā līdzīgi kā Latvijas valsts ekonomikā kopumā joprojām ir pilnīgi nepareizi.
“To pierāda kaut vai situācija Latgalē. Uzņēmums AS “Preiļu siers” par mēneša laikā saražoto pienu daļai piegādātāju samaksas dokumentos norāda, ka atlīdzība ir 0,00 lati par saražoto piena litru. Tātad, ir izveidojusies klaušu vai dzimtbūšanas tipa sistēma, kur par mēnesi darba, lauksaimnieki nesaņem vispār nekādu atlīdzību. Turklāt tas notiek, neskatoties uz to, ka uzņēmuma īpašnieks joprojām ir “Dienas biznesa” publicēto pārtikas biznesa uzņēmēju miljonāru sarakstā. Patlaban situācija visā sektorā ir dramatiska, tādēļ lauksaimnieki paši meklē risinājumus, jo slīcēju glābšana nu ir pašu slīcēju rokās,” saka Dzelzkalēja. LETA
Komentāri