zemkopības ministrs
Lauksaimniecībā, tāpat kā jebkurā citā tautsaimniecības jomā, viss pamatā balstās uz trim vaļiem – idejām, uzņēmību un finansiālajām iespējām.
Uzskatu, ka nauda, ko valsts un Eiropas Savienība (ES) piešķir projektu īstenošanai, būtu jāpārtrauc saukt par finansējumu. Tas nav finansējums, bet gan atbalsts, kādu valsts un ES piedāvā lauksaimnieciskās darbības veikšanai un attīstīšanai. Līdzīgi kā ar bērnu pabalstiem – valsts nevar aizstāt ģimeni. Tieši tāpat ir jebkurā biznesā, tai skaitā lauksaimniecībā. Valsts nevar pieņemt lēmumus katrā biznesa situācijā, tie jāpieņem katram pašam. Protams, valstij ir pienākums, uzdevums un vēlme atbalstīt uzņēmīgus lauksaimniekus. Tomēr bieži vien lauksaimnieki un sektorā strādājošie uzņēmumi atbalsta resursus uztver kā pašsaprotamu finansējumu, bez kā lauksaimniecība principā nevar pastāvēt. Tā teikt, nebūs naudas, paspītēsimies un neko nedarīsim. Šāda veida atbalsts, kāds no nacionālā un ES budžeta līdz šim bija pieejams, nebūs mūžīgi. Tādēļ svarīgi apzināties, kādas ir prioritātes nozarē un kāda ir zemkopības nākotne kopumā.
Latvijas lauksaimniecībā uzsvars jāliek uz ražošanu, tomēr ražojošai lauksaimniecībai nākotne ir ar dažiem svarīgiem priekšnosacījumiem. Pirmkārt, pašu saimnieku idejas un apņēmība tās īstenot. Otrkārt, prasme novērtēt situāciju un pareizi rīkoties. Treškārt, spēja sadarboties savā starpā un ar valsts institūcijām, maksimāli izmantojot esošās iespējas. Ceturtkārt, prasme reaģēt uz pārmaiņām tirgū, kas ir īpaši svarīgi, jo situācija mainās nepārtraukti, un tā tas būs vienmēr. Visbeidzot ir jāspēj lauzt mūžseno priekšstatu, ka lauksaimniecība ir jau pamatos nerentabls bizness, kurš spēj pastāvēt tikai balstīts no malas. Cilvēks pats, viņa griba un spēja darīt darbu ir virzītājspēks.
Iespējams, skan skarbi, bet katram pašam ir jāizšķiras, vai turpināt saimniekošanu laukos, turklāt turpināt tā, lai dotos tirgus orientētā virzienā. Lauksaimniecība ir bizness. Tā jau sen vairs nav tikai tradicionāls dzīves veids. Tā ir nozare, kurā cilvēki strādā, lai pelnītu sev iztiku un turību, kā tas ir jebkurā citā uzņēmējdarbības nozarē. Tas nenozīmē, ka viss jāpalaiž pašplūsmā, ka nebūs atbalsta. Valstij jābūt gatavai atbalstīt tos lauksaimniekus, kuri ir gatavi ieguldīt līdzekļus attīstībā, gatavi investēt nākotnē, it īpaši, ņemot vērā mūsu vietu un konkurētspēju kopējā Eiropas un pasaules tirgū gan izejvielu, gan darbaspēka, gan saražoto produktu jomā.
Valsts palīdz un palīdzēs tiem, kuri lauksaimniecībā saskata iespējas un kuriem ir skaidri nākotnes plāni. Iespējas saņemt valsts atbalstu ir plašas, finanšu apjoms, kas paredzēts atbalstam, ir liels, taču ne bezizmēra, tādēļ jāizvirza prioritātes. Ir jāveicina saimnieciskās darbības attīstība, nevis tikai jāuztur zemkopības nozares status quo stāvoklis.
Esmu pārliecināts, ka lauksaimniecībā viss ir iespējams. Ir uzņēmumi dažādās zemkopības jomās, kuri pierāda, ka attīstības iespējas ir, bet tāpat kā jebkurā citā uzņēmējdarbības sfērā ir jārēķinās ar mūžam mainīgo tirgus situāciju.
Protams, lauksaimniecībā pastāv papildu riski, piemēram, dabas apstākļi, no kuriem atkarīga raža. Tādēļ tas jāņem vērā, veidojot biznesa plānus un piesaistot finansējumu. Uzskatu, ka, neraugoties uz dažkārt publiski paustajiem pesimistiskajiem viedokļiem, zemkopība nav lielāks tā sauktais riska bizness kā citas nozares. Protams, zemkopība nekad nenesīs ātru peļņu, un ar to jārēķinās. Ir dažādas iespējas, kā attīstīties. Ražošanā vajadzīgas jaunas pieejas, inovatīvi risinājumi, piemēram, piedāvājot nišas produktus. Veiksmīgs piemērs ir Latvijā attīstītais zīmols Zaļā karotīte un Zaļi audzēts Latvijā, turklāt šai lauksaimniecības orientācijai pievēršas arvien vairāk saimnieku, ne tikai tādēļ, ka tā ir dzīves filozofija, bet arī tādēļ, ka ar to var pelnīt. Svarīgi arī uzsvērt nevis tikai viena produkta vērtību, bet ražošanas kompleksu, kurā pa vienām durvīm ienāk ražošanas resurss un pa otrām tirgū tiek piedāvāts produktu komplekss, tai skaitā bioenerģijas resursi.
Vēl viens būtisks aspekts ir lauksaimnieku kooperācija, sadarbība, kas atvieglo gan finanšu piesaisti, gan saražotās produkcijas realizāciju. Panākumi vairs nav tik daudz atkarīgi no individuāliem ražotājiem, bet no kopējās spējas iekļauties tirgū.
Finansētājiem, lauku saimnieku un uzņēmēju sadarbības partneriem nav jābaidās no lauksaimniekiem. Latvijā ir lieli zemes resursi, daudz iespēju. Piesardzīgiem jābūt attiecībās ar nekonkrētiem, neizlēmīgiem un nepārliecinātiem cilvēkiem. Nākotne pieder domājošiem, aktīviem un pārliecinātiem – tādiem, kādi ir lielākā daļa mūsu lauksaimnieku.
Laukos strādāt var. Jā, tas nav viegli. Bet katram pašam jāizšķiras, ko darīt. Kad lēmums ir pieņemts, ikviens lauku uzņēmējs, ikviens saimnieks var saņemt atbalstu no valsts un ES. Un šim procesam nevajadzētu notikt otrādi – nevajadzētu pieņemt lēmumu kaut ko darīt tādēļ, ka tam tiek piešķirts valsts vai ES atbalsts. Tāda motivācija var būt klupšanas akmens, jo lauksaimniecība ir ilgtermiņa bizness, kurā nevar gūt panākumus strauji. Tas prasa gan resursus, gan laiku, gan uzņēmību. Un, protams, plānošanu ilgtermiņā. Pierakstījusi Māra Majore-Linē
Komentāri