Domāju, droši var apgalvot, ka par nežēlīgo karu Ukrainā ir dzirdējis katrs Latvijas iedzīvotājs. Protams, ne visi seko karā notiekošajam, un tas ir saprotams, jo satrauc ikdienas
nodrošināšana: preču cenas, ziema ar aizvien lielākajiem siltuma rēķiniem.
Un ne visi arī grib redzēt un atzīt, cik ļoti karš pastiprina inflāciju un ka ir procesi, kurus valdība nevarēs ietekmēt. Un, protams, Latvijā joprojām netrūkst cilvēku, tajā skaitā arī politiķu un Saeimā jaunievēlētu deputātu, kuri vairāk vai mazāk atbalsta Krieviju, pat ja skaļi saka, ka karš ir slikts.
Tikmēr Ukrainā karā gājuši bojā jau 428 bērni, ar raķetēm un droniem sabojāta trešdaļa enerģētiskās infrastruktūras. Krievijas armija vairs nav īsti kaujas spējīga, to aizstāj nepārtraukti raķešu un dronu uzbrukumi, nešķirojot, vai mērķis ir dzīvojamās mājas, skolas, bērnudārzi un slimnīcas, civilie iedzīvotāji vai karavīri. Attieksme ir skaidra: ja mums jāaiziet, tad iznīcināsim visu dzīvo un izdedzināsim zemi. Krievijā pamazām sākas Putinam pietuvinātās elites viļņošanās, izskatās, ka pārņemt varu varētu negantākie. Acīmredzot, piemēram, Čečenijas diktators Kadirovs uzskata, ka spēs armiju vadīt veiksmīgāk. Pastiprinās arī represijas pret tiem, kuri negrib karot, notiek atgriešanās pie padomju laika principiem – ir ziņas par pirmajiem protestētājiem, kuri ievietoti piespiedu “ārstēšanai” psihiatriskajās slimnīcās, ir psihiatri, kuri neslēpj, ka pret karu var nostāties tikai psihiski slimi cilvēki.
Vienlaikus izskan arī ziņas, ka ASV republikāņi rosina apspriest atbalsta samazināšanu Ukrainai. Donalds Tramps dara visu, ko prot un spēj, lai kļūtu par nākamo ASV prezidentu. Bijušais Itālijas premjerministrs Silvio Berluskoni paziņojis, ka atjaunojis kontaktus ar savu draugu Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, un arī citviet Eiropā netrūkst to, kuri sevi uzskata par Putina draugiem un atbalstītājiem. Tiesa gan, līdz šim šos “draugus” ir izdevies noturēt saprāta robežās.
Manuprāt, interesants raksts ir lasāms ukraiņu interneta portālā “LIGA.net”: “Krievijas uzbrukums ir tikai pirmais solis Trešajam pasaules karam. “Ļaunuma ass” jau ir gatava nākamajam.” Tā autors ir “LIGA.net” sabiedriski politiskās redakcijas vadītājs Petrs Šuklinovs.
Protams, var strīdēties par apzīmējumu “Trešais pasaules karš”, turklāt par Trešo pasaules karu runas jau sākās pēc uzbrukuma Dvīņu torņiem Ņujorkā 2001. gada 11. septembrī. Skanēja viedoklis, ka tas vairs nav visiem zināmais karš ierakumos, bet viena otrai pretī ir nostājušās civilizācijas – Austrumi un Rietumi. Šuklinova rakstīto vērtēs eksperti, bet vairākas viņa rakstā paustās tēzes ir vērts atcerēties. Autors sāk ar to, ka Eiropai jākļūst stiprākai un jāsāk runāt spēka valodā. Viņaprāt, aizvien vairāk pazīmju liecina, ka Krievijas karš pret Ukrainu ir tikai pirmais solis uzbrukumam kolektīvajiem, demokrātiskajiem Rietumiem no valstīm, kuras, kā redzam, pamazām iznāk no ēnas. Aiz Krievijas stāv vismaz četras – Ķīna, Irāna, Sīrija un Ziemeļkoreja -, kuras apvieno revanšisms, vēlme valdīt pasaulē, izbeidzot cilvēktiesību un demokrātisku vēlēšanu dominēšanu. Šuklinovs atzīmē, ka par to visu laiku vēsta autoritārie teroristi, piemēram, Putins, Irānas vai Ziemeļkorejas līderi. Piesardzīgi, bet par to pašu runā ar Ķīnas vadonis. “Ļaunuma ass” pasaulei piedāvā “citu ceļu”, un dažādiem vārdiem par to vēsta viņi visi.
Proti, diktatori patiesībā vienmēr ir piedāvājuši cietumu, cenzūru, slepkavības, represijas, nabadzību, kontroli, un tas viss, lai diktatori varētu saglabāt varu. Interesants ir autora piemērs, ka vislabāk ar kovida pandēmiju galā tikušas šīs valstis, jo vienkārši “neredzēja” slimos, šo cilvēku it kā nebija. Ķīnā slimnieki tika izolēti tā, ka nomira no bada. Ziemeļkorejā un Irānā atteicās cīnīties ar to, “kā nav”. Protams, nav zināms, cik cilvēku tā gāja bojā, jo viņu taču varas acīs vienkārši nebija. Žurnālists arī brīdina, ka šobrīd šīs valstis dara visu, lai sašķeltu, sašūpotu Rietumus un maksimāli iznīcinātu Rietumu resursus.
Rakstītajam var piekrist vai nepiekrist, bet ir vērts par to padomāt arī mums, pirms rīkojam milzu protestus vai streikus cenu un mazāk komfortablās dzīves dēļ.
Taču svarīgi arī, lai jaunievēlētie politiķi un nākamā valdība prastu atbildēt uz vēlētāju jautājumiem par situāciju un par to, ko ir iespējams darīt. Savukārt ikvienam mums svarīgi rūpīgi vērtēt katru vēsti, kas parādās dažādos medijos, jo informācijas karš tikai pastiprinās.
Komentāri