Arvien no jauna ieraugām sevi un Latviju. Nav jāskumst par aizgājušo laiku tradīcijām un paražām, par it kā izzudušo dzīvesveidu. Dzīvot mūsdienu pasaulē – tas ir īstais spēks, kas virza tautu un valsti uz priekšu, uz pastāvēšanu un attīstību. Skaista ir Virzas aprakstītā zemnieka sēta, bet šodien tajā ir milzīga rūcoša tehnika, plašas lopu kūtis ar elektroniski vadāmiem barošanas un slaukšanas agregātiem, modernas graudu kaltes un glabāšanas torņi, kas atgādina kosmosa kuģus. Tas ir īstais Latvijas valsts pastāvēšanas apliecinājums – iešana uz priekšu līdzi laikam, kas mūs gan pārsteidz, gan reizēm sarūgtina, bet spēcina un liek mainīties. Ne jau saglabāt, bet pilnveidot vajag valsti, kas daudzkārt likta starp lielvaru dzirnakmeņiem, ko dalījuši un pārdalījuši pasaules varenie, bet kuras ideju mācējuši turēt dzīvu un īstenot tie, kas apzinājušies un ticējuši šai vērtībai – savai valstij.
Pagātne ir nozīmīga, vēsture jāzina un jāatceras. Taču laika vektors ved uz priekšu. Nākotne ir tā, kuras dēļ bija pagātne, mūsu priekšteču uzdrošināšanās, neatlaidība, bezbailība. Nākotne, visticamāk, nemaz nelīdzināsies ne tam, kādi bija sirmgalvju atmiņās glabātie Ulmaņlaiki, ne šodienas dzīvesveids. Var tikai zīmēt metus, kāda būs Latvija nākamajos simts gados, bet viens zināms – tā būs valsts, kurai pamati likti paaudžu domās, sapņos, iecerēs – pašiem valdīt savā dzimtajā zemē. Tas ir tas, kas jāsaglabā. Mainās laiki, mainās tas, ko darām, kā strādājam, kā paužam savas domas un uzskatus, bet svarīgākais, lai protam cauri laikiem vest savas valsts un nācijas stiprumu. Katrs mēs piederam pagātnei un tagadnei, bet tas, ko mēs darām, kā domājam, ko vēlamies sasniegt vai ko atbalstām, ir nākotnes Latvijas stīga. Tā ir mūsu atbildība – domāt ne tikai par šo brīdi un atcerēties labākos vai sliktākos laikus, bet arī prast apjaust, kā mūsu šodienas rīcība dos varējumu turpmākajam.
Komentāri