Sapņi un īstenība Bernards Kublinskis, Cēsu Romas katoļu draudzes mācītājs
– Kad domājam, fantazējam par neatkarību, viss šķiet daudz vienkāršāk. Kad cīnījāmies par neatkarību, visi cerēja, ka būs labāka dzīve, jo bija atmiņā, ka Ulmaņa laikā Latvija iekaroja vietu Eiropā. Tāpat jābūt arī tagad.
Bet neatkarība vienmēr veidojusies grūti. Sapņojām par brīvu valsti, bet, kad bija jārīkojas, gaidījām, ka nāks kāds un pateiks, ko darīt. Latvieši vienmēr bijuši strādīga tauta, un zeme viņiem bijusi būtiska, svēta. Nevajadzēja ne brigadieri, ne vagaru. Karš izpostīja ģimenes, varu maiņas – strādīgumu. Cilvēki pierada pie bezatbildības, atrada no darba entuziasma.
Neatkarība ir iegūta, bet kļuvusi atkarīga no partijām. Satversme jau pirmās Latvijas laikā nebija pilnīga. Jā, tā ir liberāla, garantē demokrātiju. Un vara kļūst atkarīga no politiskām partijām. Tā bija toreiz, tā ir tagad. Esam saskaldīti, katrs velk uz savu pusi. Ne viens vien partijas izmanto personīgām vajadzībām. Tie, kuri ir pie varas, aizmirst upurus, kas nesti. Valdība stāv kā uz viena riteņa, nezinādama, kā braukt. Nav cilvēku, kuri varētu valstī strādāt tautas labā. Ir sajūta, ka tos, kuri
pie varas, neinteresē neatkarība, bet bizness. Tiklīdz tiek pie varas, tā cilvēks mainās, aizmirst, ka solījis kalpot tautai.
Alkām pēc neatkarības, bet izmantot nemācējām. No neatkarīgās valsts pilsoņi brauc prom, atdodot vietu citiem. Vai ilgs laiks paies, kad Latvijā ies kā Francijā? Agrāk vecāki audzināja bērnus, tagad bērni vecākus, jo viņi pārzina tehnoloģijas, labāk izprot, kas pasaulē notiek. Viss tik strauji mainās, ka nespējam izsekot. Ja vecākiem jāsāk klausīt bērni, tas vairs nav prātīgi. Bet tā notiek visā pasaulē.
Garīgajā dzīvē cita situācija – līdz ar neatkarību ikviens Latvijā var neslēpt, ka ir ticīgs, var iet baznīcā.
Grūti spriest, kā rīkoties tālāk. Plānus kaļam, bet viss diemžēl atkarīgs no naudas. Cilvēki atkarīgi no iztikas. Paplašinās pasaule un sašaurinās tā vieta, kurai esi piederīgs.
Tautas samaisās, valstu robežas zūd. Tik viegli latviešiem izšķīst, pazust.
Kad sapratīsim, ka mums bija citi sapņi? Pārmaiņas var nākt tikai no augšas.
Pilnīga radoša brīvība Inese Lāce, Cēsu valsts ģimnāzijas direktores vietniece ārpusklases darbā
– Atskatoties pagātnē, nejūtos, ka padomju laikā es būtu nesusi verga nastu. Ja runājam par svētkiem, kuru rīkošanu vienmēr nācies uzņemties, tad pieņēmu svinēšanu tādu, kāda tā toreiz bija, aktīvi piedaloties pašdarbībā. Nevaru izlikties – priecīgi dziedāju dziesmas par pionieriem. Darbā ar jauniešiem nejutos ierobežota ne toreiz, ne tagad. Jāpiebilst gan, ka toreiz pirms notikuma bija jāatskaitās par iecerēto, bet tagad varu strādāt patstāvīgi. Esmu tādu cilvēku vadībā, kas uzticas, bet varbūt jau ar darbu izdevies radīt priekšstatu, ka uz mani var paļauties. Arī pasākumos, kurus pēdējā laikā nācies rīkot ārpus skolas, man dota pilnīga radoša brīvība. Novērtēju to, un šī brīvība ir ļoti nepieciešama. Toties arvien vairāk jūtu ētiskus momentus, ka ar svētku svinēšanas tradīcijām, ar runātajiem vārdiem nedrīkst nevienam nodarīt pāri, aizvainot atšķirīgi domājošos.
Ja esmu uzņēmusies atbildību par notikuma organizēšanu, tad tagad svarīgākais, lai pasākums nebūtu balagāns. Jāiegulda liels darbs, jo labi pasākumi neizdodas vienkārši tāpat. Padomju laikā lielākoties bija jādomā vienā virzienā – pētīt un attēlot komunistisko vēsturi. Lielākie pārdzīvojumi man saistās ar tautas atmodas tuvošanās laiku, ar pasākumiem, kurus rīkojot, jutām, ka kaut kas briest. Tie bija lieli masu pasākumi Pils parka estrādē – ”Čikāgas piecīšu” un E. Rozenštrauha koncerts. Viss pārveidojās, un es biju tur klāt.
Pilsoniskās brīvības ieguvums ir arī tas, ka ikvienam dota izvēle, ko darīt valsts svētkos, un nevienu vairs nekritizē par to, ja svētku dienā nolemj stādīt kartupeļus.
Kas ir mainījies
Elīna Gulbe, mācās 11. klasē, dzimusi mēnesi pēc Neatkarības deklarācijas pasludināšanas
– Rakstīju zinātniski pētniecisko darbu ”Cēsu Valsts ģimnāzijas vēsture pēc pedagoģisko sēžu protokoliem no 1945. līdz 1953. gadam”. Pētīju vairākas tēmas – kā noritējis mācību darbs, veidota disciplīna, organizēts internāts. Informāciju par toreizējo Cēsu 1. vidusskolu atradu Cēsu zonālajā arhīvā.
Ja nedomājam par pilsonisku brīvību, bet visu citu, kas skolā notiek, tad, manuprāt, cits nekas būtiski nav mainījies. Toreiz jauniešus daudz vairāk kontrolēja un uzmanīja. Jauniešu sanākšanās noteikti bija jābūt skolotājam, kas uzrauga – par ko runā un ko dara. Skolā pat vienu brīdi bija noteikums, ka nedrīkst pulcēties bariņos, starpbrīžos pa gaiteni drīkst staigāt tikai pa divi. Tā laikam centās uzturēt ne tikai disciplīnu, bet arī to, lai jauniešiem nerodas kopīgas idejas. Skolotājiem strikti prasīja uzsvērt valdošās ideoloģiskās nostādnes, viņi saņēma pārmetumus, ja to nedarīja katrā stundā.
Laiks, ko piedzīvojuši mani vecāki un vecvecāki, nav nemaz tik nesaprotams. Vecmamma, būdama skolotāja, man daudz stāstījusi, tāpēc varu iedomāties, kā padomju laikā bija dzīvot, kaut grūti salīdzināt iespējas, ko tagad dod vārda brīvība. Es tajā laikā iekļautos, bet ar tagadējām zināšanām un brīvību es, protams, to negribētu. Novērtēju šo laiku, jo skolā par jebkuru politisko aktivitāti varam droši izteikties, arī pateikt, ka premjerministrs nerīkojas pareizi. Protams, uzvedības noteikumi skolā pastāv, tie ir vajadzīgi, bet vairs nav tik strikti, kā padomju laikos. Jāpiebilst, ka mums ir dota brīvība rīkoties un runāt, bet nezinām, ko ar to darīt. Brīvība ir jāprot lietot, un to, manuprāt, cilvēkam māca ģimene.
Komentāri