Jau vairāk nekā gadu Latvijas firmu-parādnieku finansiālais stāvoklis saglabājas pārāk satraucošs (tie, kas turas virs ūdens, maksimāli pagarina parādu dzēšanas grafiku, maksā mazās porcijās; bet vēl arī krasi pieaugusi iespējamība, ka parāds kļūs bezcerīgs, ja pat uz mirkli tiks nokavēts piedziņas procesa sākums). Taču visu var noskaidrot ar salīdzināšanas palīdzību. Lai saprastu, vai situācija ar debitoriem Latvijā izskatās sliktāk/labāk nekā citās kaimiņvalstīs, padalīšos ar dažiem novērojumiem. Tie faktiski atspoguļo ārzemju (galvenokārt Rietumeiropas) uzņēmumu-kreditoru viedokli, kuriem ir parādnieki Baltijas valstīs un NVS. Pēc mūsu statistikas, aptuveni 70% bankrotējošu debitoru diemžēl ir Baltijas valstīs (galvenokārt, tās ir Latvija un Lietuva; Igaunijas bankrotējušo debitoru statistika ir vairāk nekā pieticīga) pārējie gandrīz 30% – NVS (galvenokārt Krievijas, Ukrainas uzņēmumi). Par parādniekiem-bankrotiem saucam tos, par kuriem uzreiz (no esošās informācijas) ir skaidrs, ka tie ir drīzāk „miruši nekā dzīvi”, vai arī šāda „diagnoze” apstiprinās burtiski 4-6 nedēļu laikā kopš inkaso procedūras uzsākšanas.
Agrāk (vēl pirms gada vai pusotra) ne Latvijā, ne Lietuvā nebija tik liela skaita pamestu kompāniju-parādnieku. Tās joprojām ir Uzņēmumu reģistrā, taču to telefoni klusē, biroji ir slēgti. Un nav iespējams sazināties ne ar vienu darbinieku vai īpašnieku. Pamestu firmu-parādnieku skaits Latvijā un Lietuvā šobrīd sasniedz pat 25%, bet Krievijā un Ukrainā – līdz 10%. Labos laikos Latvijā nepieejamu firmu, kas nemaksāja rēķinus, bija ,augstākais, 2-3%.
No savas prakses redzam, ka Krievijā atšķirībā no Baltijas valstīm kompānijas (it īpaši lielās), kuras kļuvušas maksātnespējīgas, tiek mēģināts izvilkt no purva un atgriezt pie normālas darbības. Tiek mēģināts veikt restrukturizāciju, tiek veikti visi iespējamie pasākumi, lai glābtu biznesu, un ļoti bieži tas arī izdodas. Domāju, ka krieviem tik daudz happy end ir tāpēc, ka situācija ekonomikā nav tik kritiska, kā arī valsts palīdz, cik spēj, dažos gadījumos ir pieejama kreditēšana. Baltijas valstīs (it īpaši Latvijā) nekas tamlīdzīgs nenotiek. Mums ir zināmas atsevišķas lielas vietējās firmas, kuras, iespējams, arī mēģinātas glābt, taču rezultātā ticis atmests ar roku, jo pēc būtības ir sagruvusi visa nozare, kurā šīs kompānijas darbojās un pat kādā brīdī dominēja tirgū.
Daži vārdi par Baltkrieviju. Tā bez pārspīlējuma pagaidām izskatās ideāli. Ātrums, ar kādu debitori norēķinās par parādiem, nav samazinājies, un arī pamesto firmu skaits palicis tāds pats kā pirms recesijas sākuma. Krievijā parādu dzēšanas termiņi ir palikuši ilgāki, taču ne tik traki kā Latvijā. Šobrīd neticami izklausās pat tie 2-4 mēneši, kuru laikā Baltijas parādnieki agrāk piekrita atdot būtiskas summas. Kopumā parādu summa Krievijā ir lielāka. Ir daudz parādu simtos tūkstošos dolāru/eiro, vēl vairāk – desmitiem tūkstošus lieli, sastopami arī miljoniem lieli parādi. Baltijas valstīs simts tūkstošus liels parāds ir visai reta parādība. Izdarīt kaut kādus secinājumus par parādu vecumu ir grūti. Te viss ir atkarīgs no tā, cik operatīvi darbojas kreditors un kādi tam ir iekšējie kredītmenedžmenta noteikumi. Teiksim, kredītrisku apdrošinātāji parādus nodod “svaigus” (2-3 mēnešus no nenomaksāšanas brīža). Reti, taču sastopami kreditori, kas nodod vēl 2006. gadā radušos parādus. Bieži pārņemam parādus, kas radušies 2008. gadā – 2009. gada sākumā.
Un noslēgumā daži ieteikumi Latvijas kompānijām. Esmu pārliecināta, ka ikviena firma rūpīgi (nevis caur pirkstiem, kā bieži bija agrāk) seko līdzi situācijai ar debitoru parādiem. Un kurš varēja pāriet uz priekšapmaksu, jau sen to ir izdarījis. Taču, ja konkurences vide neļauj pāriet uz priekšapmaksu principā vai ar visiem pircējiem, tad izmantojiet šo attiecību formātu ar tiem saviem klientiem, par kuriem neesat īpaši droši. Gadījumā ja tirgus neļauj diktēt nosacījumus (priekšapmaksas prasīšana, personīgu garantiju sniegšana), nāksies skrupulozi sekot līdzi debitoru maksātspējai un kredītspējai, zibenīgi reaģēt uz situācijas pasliktināšanos, nevilkt garumā ar pirmstiesas piedziņu vai prasības iesniegšanu.
Krievijā ļoti bieži novērojams, ka tirdzniecības jomā kreditori palīdz debitoriem izkļūt no radušās situācijas. Piemēram, ar firmu-parādnieku pāriet uz priekšapmaksu + tai tiek pievienota kāda noteikta summa parāda dzēšanai. Līdz ar to sadarbība ar debitoriem netiek pārtraukta, lai tiem netiktu galīgi „piegriezts skābeklis”. Tā var ieteikt rīkoties arī Latvijas uzņēmumiem-kreditoriem. Ja ir kaut minimāla iespēja ar pircēju vienoties pa labam par to, kā viņš atbrīvosies no parādiem, tad vajag censties. Šodien nogremdēt debitoru ir vieglāk par vieglu. Meklējiet jebkādus ceļus, variantus, lai atrisinātu jautājumu bez tiesas, bez bankrota. LETA/nozare.lv
Komentāri