Latviešu biklums. Vai tomēr kas cits? Pēdējās dienās, atsākoties skolas un bērnudārza gaitām maniem bērniem, esmu prātojusi tieši par šo. Viena lieta, kas pārsteidz, sevišķi mācību iestādēs, ir pieaugušo, proti, vecāku, savstarpējo elementārās pieklājības normu un komunikācijas trūkums. Piemērs: no rīta, vedot bērnu uz bērnudārzu laikā, kad tur ir gana daudz citu vecāku, kas palīdz mazajiem noģērbties, sagatavoties dienai, reti kurš pasveicinās un ar lielu izbrīnu tiek uztverts mans: “Labrīt!” Šādos brīžos daudzi paceļ acis un velta tādu skatienu, kas ļauj nolasīt viņu domas: “Vai šai kundzei viss ir kārtībā, kāpēc viņa mani sveicina, ko viņa grib?” Tas mani nudien pārsteidz.
Skaidrs, ka pie mums ir aizmirsts jaukais paradums, kas dzīvs rietumos, pasveicināt jebkuru pretimnācēju, piemēram, sestdienas rīta pastaigā uz jūras malu vai mežā. Tomēr šķiet, ka vidē, kur audzinām jauno paaudzi, tā kā vajadzētu parādīt to labo piemēru, pareizo attieksmi citam pret citu, citādi arvien brīnāmies, kāpēc esam tik naidīgi, neiecietīgi un vispār bez empātijām vienam pret otru ikdienā vai pat krīzes brīžos.
Otrs novērojums pēdējo dienu svinīgo Zinību dienu pasākumu laikā – kautrējamies būt vokāli. Kad sāk skanēt valsts himna, tikai retais pieaugušais sāk tik tikko dzirdami dziedāt līdzi. Kad skan himna, taču pieceļamies, parādām cieņu valstij, sprigani dziedam. Tāds pārsteigums par piemēru, ko rādām bērniem, man bija vērojams 1.septembra meitas mūzikas skolas pasākumā (jāpiebilst, tas gan nebija Cēsu novadā). Sāk spēlēt valsts himnu, direktors pie mikrofona kautrīgi sāk dziedāt, un no lielā ļaužu pulka – ne skaņas. Tad pāris skolotājas iedrošina visus ar savu stabilo tembru, un vecāki pavisam klusiņām sāk čabināt līdzi: “.. svētī jel tooo!” Otrs– jaunā paaudze himnas laikā brīvi staigā, čalo savā starpā. Te jau tā problēma rodas – gaidām to brīdi, kad mūsu valstī viss ies uz augšu, kad “nekrietnie” cilvēki pie varas izkārtos mums ērtu, labi atalgotu un visādi citādi labu ikdienu šajā valstī, bet tajā pašā laikā pie sīkajām lietām, darbiem, attieksmes piestrādāt – ai, kā negribas!
Lai arī vairumam šķiet, ka no Eiropas lielajām tautām neko nevajag mācīties, ka mums jāpatur sava unikalitāte, savs baltiskums, sava ziemeļnieciskā atsvešinātība un vēsums savstarpējā komunikācijā, uzskatu, ka mums ir ļoti daudz, ko mācīties no rietumniekiem – to, kā sadzīvot, kā vienam otru cienīt. Un neba jau visiem visi ir jāmīl, tomēr elementārā cieņa, paradumi, pieklājības normas liecina par augstāk attīstītu sabiedrību.
Komentāri