Pagājušajā nedēļā valdība noraidīja iepriekš izteikto ASV ieguldījumu uzņēmuma „The Blackstone Group” piedāvājumu nopirkt „Lattelecom”. Ap šo versiju, kā tikt vaļā no telekomunikāciju uzņēmuma, bija savilcies šaubu mākonis, līdz ar to risinājuma noraidījums ir apsveicams, taču arī turpmākie iespējamie scenāriji pagaidām nesola skaidrību un negarantē lielāku labumu valstij.
I. Godmanis iepriekš bija paudis viedokli, ka 51 procentam no „Lattelecom” jāpaliek valsts rokās, un tā jau bija zīme, ka uzņēmuma vadītāja Nila Melngaiļa plāns pārdot „Lattelecom” kompānijai „Blackstone” ir izgāzies. Lai arī kā šī izgāšanās notika, tā bija pelnīta kaut vai tāpēc, ka bija vairāk jautājumu nekā atbilžu.
„Lattelecom” privatizācijas modelis, ko valdība pieņēma pagājušā gada jūnijā, paredzēja, ka uzņēmuma kapitāldaļas atpērk tā vadība un darbinieki. Turpmākais scenārijs paredzēja, ka „The Blackstone Group” sadarbībā ar „Lattelecom” vadītāju N. Melngaili izveidos uzņēmumu, kas būs „Lattelecom” akciju pircējs par 290 miljoniem latu. Lielāko daļu šīs summas – 200 miljonus latu – jaundibinātais uzņēmums aizņemsies, „The Blackstone Group” tajā ieguldīs 90 miljonus latu, vēl 10 miljonus sametīs „Lattelecom” vadība un darbinieki. Procesu beidzot, „Lattelecom” piederēs „The Blackstone Group” un N. Melngaiļa kopīgi dibinātajam uzņēmumam, kurš pieder „The Blackstone Group” un N. Melngaiļa firmai „Riga Capital”.
Jautājumu šajā modelī bija daudz. Daži no tiem: kāpēc nevar uzreiz pārdot visu valstij piederošo 51 procentu akciju investoram, nodrošinot tam kontroli pār „Lattelecom”? Kāpēc jāpārdod tieši „Blackstone”? Atklātā izsolē varētu izrādīties, ka uzņēmums ir krietni vērtīgāks par 300 miljoniem latu. Pagājušajā nedēļā premjerministrs I. Godmanis, spēji mainot viedokli, paziņoja, ka „Lattelecom” tomēr tiks pārdots izsolē ar pretendentu atlasi. Pretendentiem būs jāizstrādā biznesa plāns un jāatbilst vēl virknei nosacījumu, kas garantētu tā attīstību, nevis iznīkšanu spekulantu rokās.
Var teikt arī, ka privatizācija vispār nav iespējama, un norādīt uz daudziem piemēriem, ka arī valsts uzņēmumi tīri veiksmīgi darbojas. Tomēr jāatzīst, ka valsts aizgādniecība patiešām dažkārt nāk par sliktu. Viens no gadījumiem ir iepirkumu konkursu rīkošana. Privāts uzņēmums var izvēlēties jebkuru piedāvājumu, valsts uzņēmumā izvēlētajam sadarbības partnerim nepieciešams atbilst vismaz formāliem izdevīguma kritērijiem. Un tā – jārīko konkurss, jāizvēlas izdevīgākie, jāpieredz, kā konkurenti apstrīd konkursa rezultātus (kā jau tas nereti notiek), šādā veidā pāris gadi ir pazaudēti. Telekomunikāciju jomā, kur attīstība noris strauji, šie pāris gadi, cīnoties par, iespējams, jau novecojošām tehnoloģijām, var maksāt daudz. Lemjot par uzņēmuma pārdošanu, gan jau nozīmīgs bija arī uzņēmuma otra īpašnieka – „TeliaSonera” spiediens, jo tam daudz labāk patiktu pilnībā privatizēts, nevis no politiskiem lēmumiem atkarīgs valsts uzņēmums.
Lattelecom peļņa 2006.gadā bija 39 miljoni latu. Par pērno gadu sarēķinātus datus vēl neesmu redzējis. Nav šaubu, ka šī peļņa varētu būt lielāka un viens no risinājumiem- atbrīvot „Lattelecom” no valsts uzņēmumiem saistošās birokrātijas, pārdot, „Lattelecom” no tā noteikti iegūs. Taču vai no tā iegūs arī Latvijas valsts? Vai valstij ir nepieciešama kontrole pār komunikāciju tīkliem? Ko darīsim ar naudu, ko iegūtu, uzņēmumu pārdodot?
Ideju par to, ko darīt ar naudu, protams, netrūkst. Var finansēt Nacionālās bibliotēkas celtniecību, var iedot grūtdieņiem, celt skolas, bērnudārzus, palielināt pensijas un pabalstus. Taču šajā gadījumā iegūtie miljoni būs tikai vienreizējs ieguvums un, iztērēti pāris gadu laikā, negarantē būtisku valsts attīstības kāpumu.
Kopumā debates par „Lattelecom” privatizāciju un tās nepieciešamību pirmām kārtām ir nevis par to, kas notiks ar uzņēmumu, bet gan, cik labēju vai kreisu politiku izvēlēsies valdība. Labējais, uz brīvo tirgu orientētais modelis paredz, ka valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, taču jārada atbilstoši apstākļi brīvajam tirgum un jāpanāk, ka privāti uzņēmumi, maksājot nodokļus, finansē valsts vajadzības (arī pilda sociālo budžetu), maksājot nodokļus. Kreisā politika paredz valsts iejaukšanos uzņēmējdarbībā, arī īstenojot valsts monopolu kādā nozarē.
Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas politika ir bijusi vairāk labēja nekā kreisa – cilvēkiem ir dotas iespējas izsisties, un stiprākie uz vājāko rēķina arī izsitušies. „Lattelecom” privatizācijas sāgas turpinājums būs iespēja apliecināt, vai šādas idejas joprojām ir populāras, vai varbūt pamazām kāds sāk lūkoties sociāla modeļa virzienā.
Komentāri