Var jau būt, ka valsti ir atstājuši lielākie rūgumpodi, tādēļ “Laimes indekss” ir sasniedzis vēsturiski augstāko līmeni – 43,1 punktu. Kā zināms, ikgadējais “LNT Ziņu” un pētījumu centra SKDS īpašais valsts svētkiem veltītais pētījums liecina, ka šogad aptaujā gandrīz trešdaļa jeb 31% respondentu norādījuši, ka Latvijā jūtas laimīgi, bet 46% jūtas drīzāk laimīgi.
Sociologs, SKDS direktors Arnis Kaktiņš saka, ka vēsturiski augstākā laimes izjūta vērojama tieši pēdējos trīs gados un indeksa rādītāji apliecina, ka sabiedrība kopumā ir atkopusies no krīzes sekām. Viņaprāt, pētījums liecina, ka materiālās labklājības situācija Latvijā patlaban nav nemaz tik slikta, kā dažkārt gribētos domāt, vai arī mēs mānām paši sevi, stāstot, kādā trūkumā šeit esam. Sociologs arī saka, ka sakarība starp ienākumu līmeni un laimes sajūtu nav nozīmīga. Pirmajā brīdī šis apgalvojums šķiet pavisam ticams, jo tiešām – ja cilvēkam ir jumts virs galvas, viņš ir paēdis un siltumā, tad daudz lielāka nozīme ir savstarpējām attiecībām, tam, cik tīkams ir darbs un vai dzīve vispār šķiet piepildīta. Patiesībā tā ir slavenā Maslova piramīda, kuru bieži piemin psihologi un kura skaidro vajadzību hierarhiju, un pret to nudien nekas nav iebilstams.
Tomēr papētot pētījuma rezultātus tuvāk, sāk mākt šaubas par laimīgo nāciju – latviešiem.
Šī gada “Laimes indeksa” aptauja liecina, ka laimīgākie cilvēki valstī šobrīd ir skolēni un studenti – 97% ir norādījuši, ka ir laimīgi vai drīzāk laimīgi. Kopumā laimīgākas ir sievietes, gados jaunāki cilvēki, kā arī nedaudz laimīgāki jūtas tie, kas dzīvo Rīgā.
Protams, skolēniem un studentiem daudz mazāk nākas saskarties ar to, ko dēvējam par reālo dzīvi, jo viņus uztur vecāki, studentu kopmītnes maksā mazāk nekā dzīvoklis savā īpašumā vai noīrēts miteklis, un arī strādājošie studenti lielāko tiesu dara darbu, kurš nav visam mūžam un kurš tikai papildina personīgās finanses. Bērniem un jauniešiem nav jādomā par ģimeni un citām ikdienas lietām, tādēļ būtu dīvaini, ja viņi lielāko tiesu nejustos laimīgi. Savukārt Rīgas iedzīvotājiem ir daudz lielākas iespējas atrast darbu, jo daudzviet novados tā vienkārši nav. Savu droši vien dara arī tas, ka aptaujas laikā pavasaris un saule jau bija tuvu. Un, protams, neapmierinātie vienmēr ir skaļāki, bažas par darbu un rītdienu vienmēr ir dzirdamas labāk nekā ar dzīvi apmierināto teiktais.
Negribu sacīt, ka esam nelaimīga zeme, tomēr pētījuma rezultātu skaidrojums, manuprāt, ir nedaudz pieskaņots valsts svētkiem un saulainajam pavasara noskaņojumam. Tā teikt, neliela psihoterapija.
Ja veiktu pētījumu, cik cilvēku saskaras ar bezizejas situāciju, piemēram, saistībā ar veselības aprūpi, un cik cilvēkiem nākas lēnām gaidīt dzīves beigas, cik daudz slimu un vecu cilvēku dzīvo klusā izmisumā, jo viņu naudas maciņš ir pārāk plāns, tad aina diez vai būtu optimisma pilna. Jā, socioloģiskie pētījumi tiek veikti, proporcionāli aptaujājot visas sabiedrības grupas, bet gados vecāku cilvēku Latvijā ir vairāk nekā jauno, tādēļ grūti iedomāties, ka mums ir laimīga sabiedrība. Citiem vārdiem sakot, šoreiz interesanta šķiet pētījuma respondentu atlase un arī rezultātu interpretācija. Jo dažādi citi dati liecina, ka joprojām aptuveni trešdaļa iedzīvotāju nedzīvo iztikuši, ka pieaug visa veida vardarbība pret bērniem un sievietēm un ka tiesiskums joprojām ir vairāk teorētisks, ne reāls.
Manuprāt, pētījums drīzāk liecina par pieaugošajām plaisām starp dažādām sabiedrības grupām un par to, ka daļa sabiedrības, iespējams, dzīvo “ziloņkaula tornī” jeb pavisam citā, ne ikdienas realitātē. Atliek cerēt, ka tā nav, un par spīti visam piekrist Valsts prezidenta teiktajam svētku uzrunā, ka mūsu tauta visai pasaulei ir apliecinājusi pārcilvēcisku izdzīvošanas spēku.
Komentāri