Lai gan cilvēka atmiņa ir īsa un tas, kas noticis sen, šķiet bijis tikai vakar, vecāki notikumi ilgi dzīvo stāstos nākamajām paaudzēm. Tā, visticamāk, būs ar 2019. gada koronavīrusa slimību, kuras pilnais nosaukums sen saīsināts līdz “Covid-19”.
Vēl pirms gada par to zinājām tikai no ārzemju ziņām. Mūs tas neskāra, gribējās ticēt – viss sliktais notiek kaut kur tālu. 2.martā izskanēja pirmā satraucošā vēsts – Latvijā konstatēts pirmais inficētais. Sieviete atbraukusi no Itālijas. 12.martā bija jau 16 saslimušie un valstī tika izsludināta ārkārtējā situācija. Tas notika tik strauji. Negribējās ticēt, un reizē, kaut neapzinātas, skaļi nepateiktas, tomēr daudzos perinājās bailes.
Kas nepilna gada laikā mainījies? Ļoti daudz kas. Šaubas, neziņa, uztraukums par sevi un savējiem, cerība, ka viss taču reiz beigsies, gan nekur nav pazudušas. Ir mainījusies ikdiena mājās un darbā, sabiedrībā. Vai pirms laika kāds noticētu, ka iespējams teju visai iestādei strādāt attālināti? Ka skolēni ar skolotājiem sazināsies vien telefonu vai datoru ekrānos? Ja arī kāds iedomājās, ka reiz tā varētu būt, bija skaidrs, ka vispirms tiks izstrādāta metodika, tad īstenots pilotprojekts, to izvērtēs, papildinās, uzlabos, sekos virkne dažādu nozaru speciālistu iebildumu, un beigās nolemts – iecerētais dzīvē tiks ieviests pēc pāris gadiem ar pārejas periodu. Pavasarī nekas līdzīgs nenotika. Nebija laika, bija jārīkojas uzreiz. Un bez metodikas, pilotprojektiem, ilgām diskusijām un semināriem par Eiropas naudu. Situācija piespieda nerunāt, bet darīt.
Nenoliedzami, pēdējās desmitgadēs tehnoloģiju apguves un izmantošanas ziņā tik ātri nekas nebija noticis. Ja nu vienīgi 90.gadu vidū, kad visi sāka apgūt datorus, kurus toreiz sauca par kompjūteriem, jo latviskā nosaukuma vienkārši nebija.
Pieraduši katrā teikumā iepīt cilvēktiesības vai uzsvērt savu es – tāds esmu, tā domāju, tā gribu – lielākā daļa esam iemācījušies, ka kaut ko arī nedrīkst. Ka tas, kas tev šķiet svarīgs, varbūt pat liktenīgs, sabiedrībai ir bīstams. Aiziesi uz randiņu, satiksies ar draugiem – prieks, laime, bet pēc pāris dienām izrādīsies, kādu no tevis satiktajiem cilvēkiem pirms tam par draugu atzinis neredzamais agresors, pilienu infekcijas vīruss. Ego mācāmies pieklusināt. Neizdodas. Daudz ko neizprotam, jo nav skaidru atbilžu. Varas vīri nemāk izskaidrot, ka ierobežojumi nav vērsti pret kādu, bet sabiedrības labā.
Mācāmies būt kopā ar savējiem, starp savējiem. Visu dienu, ik stundu vienā telpā. Katrs ar savu darāmo, interesēm un iespējām. Mācāmies būt kopā attālināti. Atsvešināmies, bet vismaz nekļūstam sveši. Mācāmies priecāties, baudīt kultūru, veroties ekrānā. Un esam dabā – reālā Latvijas dabā. Esam atklājuši, ka tā ir skaista, daudzveidīga, neatkārtojama.
Vēl nav zināms, kur pasaulē dzimis ļaundaris “Covid – 19”, cilvēces lielais ienaidnieks.
Komentāri