Dzīve Latvijā kļūst labāka, kaut cilvēkam ir vājība runāt par slikto. Nevaru atcerēties, kad nācies dzirdēt, ka šo nu gan valdība vai pašvaldība izdarīja labi, lūk, ko iegūšu, tas un tas visiem būs labāk utt.
Bet skaitļi ir bezkaislīgi, vidējais iedzīvotāju vecums palielinās, tātad ir labāka medicīniskā aprūpe, uzlabojas dzīves apstākļi utt. Palielinās arī ilgdzīvotāju skaits. 2002.gadā Latvijā bija 2294 deviņdesmitgadnieki, 2022. – 3850, var uzzināt Centrālās statistikas pārvaldes datos. Un saprotams, vairāk ir to iedzīvotāju, kuru vecums skaitāms devītajā gadu desmitā.
Taču ne vienmēr dzīves ilgums nodrošina tās kvalitāti, to nosaka katra veselība. Skaidrs, 70, 80 un 90 gadu vecumā tā prasīs daudz uzmanības, rūpju gan no paša seniora, gan apkārtējiem. Un diemžēl ne vienam vien vecajam cilvēkam pienāk brīdis, kad pats par sevi vairs nespēj parūpēties pat ikdienas sīkumos. Un tad parasti ir viena iespēja – turpināt dzīvi pansionātā. Reti gadās, ka aprūpēt demences slimnieku vai ar citu ligu sirgstošu, gulošu cilvēku var tuvinieki. Lielākoties viņi ir darbaspējīgo vecumā, pelna sev iztiku. Un viņiem arī trūkst prasmju, kā palīdzēt slimajam senioram.
Vai sociālās aprūpes joma spēj nodrošināt pietiekami kvalitatīvu aprūpi par to finansējumu, kādu var saņemt no klienta? Pansionāti cenšas noturēt iespējami zemu cenu, jo zina, ka pensijas, daļa no samaksas, ir nelielas, ka atlikusī summa jāsedz tuviniekiem , kuri arī ne vienmēr ir maksātspējīgi. Varbūt tieši tas radījis apstākļus, kāpēc Tiesībsarga biroja rīkotajā kampaņā “Dzīve pansionātā – kāda tā ir?” no iedzīvotājiem iegūtās ziņas likušas secināt – “situācija pansionātos ir satraucoša un bieži vien neatbilstoša cieņpilnai dzīvei”.
Lūk, daļa no tā, ko kampaņā pauduši pansionātu iemītnieku tuvinieki. Viņiem bieži liegta iespēja apmeklēt pansionātā mītošo, ir dažādi ierobežojumi, karantīnas. Dažās iestādēs apmeklētāji nedrīkst iet istabiņās, kur mīt cilvēki, neredz patiesos dzīves apstākļus. Nereti pausts, ka pansionātu istabiņas ir nemājīgas, ir pārapdzīvotība, telpās neciešama smaka, cilvēki netiek regulāri vesti uz dušu, gulošie klienti netiek apmazgāti. Un turpat līdzās arī tas, ko sacījuši pansionāta darbinieki. Galvenais, ir pārāk liela slodze, piemēram, īsā laikā jāaprūpē 30-40 cilvēki, kuriem ir kustību ierobežojumi. Aprūpējamais jāpaceļ no gultas, jāapģērbj, jāpasniedz ēdiens un dažiem jāpalīdz paēst. Un tā ir tikai neliela pienākumu daļa.
Manuprāt, kampaņa atklāja ne jau kļūdas un paviršības sociālās aprūpes iestādēs (no kopumā esošām 157* pašvaldību un privātajām iestādēm ziņots par 65), kaut netrūkst arī tā, bet gan jomas problēmas kopumā. Pansionātu iemītnieku lielākā daļa ir kopjami cilvēki, tas nav kā idilliskā filmā, kur seniori labiekārtotā viesu istabā lasa grāmatas un draudzīgi dzer tēju. Darbs smags gan fiziski, gan psiholoģiski, bet atalgojums… Un nez vai pansionāti daudz var atvēlēt vides uzlabošanai. Visticamāk, maksa par pakalpojumu sedz tiešos izdevumus, bet telpu mūsdienīgošanai, mājīguma radīšanai līdzekļu nepietiek.
Senioru un viņu tuvinieku maksātspēja tuvākajos gados nepalielināsies. Izdevumi, lai nodrošinātu vajadzīgo aprūpi, gan, domājams, kāps. Šim aprūpes virzienam vajadzīga lielāka uzmanība. Manuprāt, tas, kā padarīt vecumdienas, kas jāpavada institūcijā, mazliet saulainākas, vairs nav tikai konkrēto pakalpojuma ņēmēju un sniedzēju, bet jau sistēmiska problēma, kas prasa valstisku risinājumu.
* Uz 2022. gada 1. jūniju Latvijā bija 157 pašvaldību,
privātpersonu un nevalstisko organizāciju dibināti pansionāti. Avots: Tiesībsarga birojs
Komentāri