Lūk, tikai daži ziņu virsraksti: “Ir cerība, ka “Covid-19” izraisošā vīrusa Ugandas paveids Latvijā neizplatīsies”, “Latvijā konstatēts viens saslimšanas gadījums ar “Covid-19” Dienvidāfrikas paveidu”, “”Covid-19” Lielbritānijas variantu Latvijā atrod gandrīz pusē paraugu”, “Latvijā konstatē pirmo gadījumu, kad vakcīna nav efektīva “Covid-19” vīrusa mutācijas dēļ”, “Eiropas pagaidu atbalsta instruments bezdarba risku mazināšanai “Sure” sekmīgi amortizējis “Covid-19” krīzes sociālekonomiskās sekas”, “Kolektīvā imunitāte Eiropā var tikt sasniegta līdz 14. jūlijam”. Un vēl katru dienu skaitļi – tik no jauna inficējušies, tik miruši, tik procenti pārbaudīto slimi Latvijā, Igaunijā, Lietuvā un citās valstīs, kur augsti rādītāji. Vakara ziņu raidījumos savukārt tiek stāstīts: ir vakcīnas, nav vakcīnu; nav, kas vakcinē; nav, ko vakcinēt; potēs tikai tos, tad citus; un aicinājumi pieteikties. Protams, svarīga, aktuāla informācija. Un daudzi seko līdzi katram jaunumam. Apjūk notikumu secībā, jo neizdarītais, šobrīd notiekošais un nākotnes plāni – viss kopā. Vēl viedokļu dažādība: tas pareizi, tas – ne; es daru tā, bet es – citādi. Vai jābrīnās, ka vairs ne viens vien maz ko saprot? Tikai signāllampiņa ziņo: ir slikti, būs vēl sliktāk. Ik pa laikam to likteņlēmēja balsī atgādina valsts amatpersonas. Viņi taču zina, ko saka. Brīžam šķiet, ka ar baidīšanu, ļaunā paredzēšanu tiek piesaukta nelaime. Bet tie jau tādi māņi.
Kā būs, tā dzīvosim. Nāks jaunas problēmas, kaut vai karsta vasara, un kovids pierims vai pazudīs un tiks aizmirsts. Bet par karsto vasaru atkal varēs runāt, šausmināties un paredzēt, cik lieli izaugs kartupeļi, šis ir vai nav melleņu gads, bet graudiem cenu nevar prognozēt. Tāds tas cilvēks ir – kad apkārt satraukums un neziņa, gatavs mesties panikā, noliegt pašsaprotamo un sapņot, ka reiz taču atkal būs kā kādreiz.
ANO eksperti 156 pasaules valstīs iztaujājuši iedzīvotājus, lai noskaidrotu planētas laimīgāko valsti. Cilvēkiem pašiem tika lūgts novērtēt savu laimes līmeni, kā arī ņemti vērā citi kritēriji, piemēram, iekšzemes kopprodukts, sociālais atbalsts, personīgā brīvība un korupcijas līmenis. Jau trešo gadu pēc kārtas laimīgākā valsts pasaulē ir Somija. Pasaules laimīgāko valstu desmitniekā arī Dānija, Šveice, Islande, Norvēģija, Nīderlande, Zviedrija. No Baltijas valstīm par laimīgāko atzīta Lietuva, tā 41.vietā, ziemeļu kaimiņi Igaunija – 51. vietā, bet Latvija – 57.vietā. Kāpēc Somija tā laimīgākā, eksperti uzsvēruši, ka Somijas iedzīvotāji bauda augstu dzīves kvalitāti, drošību un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus. Tik vienkārši! Viens no pētījuma autoriem, Britu Kolumbijas Universitātes profesors Džons Helivels norādījis, ka laimīgākās valstis ir tās, kur iedzīvotājiem ir augsta piederības sajūta un kur cilvēki uzticas cits citam un institūcijām. Pētījuma autori prognozē, ka pašreizējie sarežģītie un neziņas pilnie apstākļi varētu vairot pasaules iedzīvotāju laimi nākotnē. Tas tiek skaidrots ar to, ka daudzus cilvēkus koronavīrusa izraisītās krīzes laikā ir patīkami pārsteigusi viņu kaimiņu un valsts institūciju vēlme pašaizliedzīgi palīdzēt. Vienlaikus eksperti brīdina, ka valstīs, kurās sabiedrības struktūra nav stipra, krīzes dēļ var pieaugt kolektīvās bailes, vilšanās un dusmas, kas mazina laimi.
Cik laimīgi esam, tikko sagaidījuši pavasari? Cik laimīgi gribētu būt, ar skatienu rudenī pavadot pēdējo dzērvju kāsi? Cik laimīgi sagaidīsim pirmo sniegu? No kā tas atkarīgs? No IKP, korupcijas līmeņa un vēl citiem kritērijiem vai tomēr no katra paša prasmes neļaut signāllampiņai mirgot.
Komentāri