Par to, ka cilvēki gandrīz katru otro dienu iet uz veikalu, lai iegādātos pārtiku diviem mēnešiem, varam jau pasmaidīt. Tikai tik ilgi, kamēr nekā netrūkst. Nē, es neesmu starp tiem, kas šobrīd veido uzkrājumus. Bet, ņemot vērā, ka neviens nezinām, kas mūs sagaida pat pašā tuvākajā nākotnē, neizslēdzu, ka nāksies. Pārtikas ražotāji gan mūs mierina, ka visa pietiks, uzkrājumi noliktavās ir. Bet medijos izskan ziņas, ka jau šobrīd dienvidu puses valstīs pārgatavojas, pūst augļi un dārzeņi, jo nav, kas tos novāc. Saimniecībās, kas allaž izmantojušas sezonas viesstrādniekus, slēgto robežu dēļ vienkārši nav darbaspēka.
Šī ziņa liek pārdomāt, ko līdz šim varēju izaudzēt pati, ko pirku veikalā. Atskārtu, ka dārzā vairāk esmu darbojusies tāda kā prieka, meditācijas dēļ. Darbs dārzā palīdzējis atbrīvoties no stresa, sagādājis gandarījumu, raugoties, kā dīgst, aug, briest iesētais. Pat daudzu nīstā ravēšana priecē mirklī, kad atskaties, cik skaists ir no nezālēm atbrīvotais dārzs, kā saņemas spēkā no nevēlamajiem kaimiņiem atbrīvotie kultūraugi. Tuvākajā nākotnē var izrādīties, ka darbs dārzā atmaksāsies ne tikai ar prieku dvēselei, bet arī ļoti praktiski, jo rudenī un ziemā var atklāties, ka veikalā visu nopirkt nevarēs.
Negribu gan sēt paniku, ļoti iespējams, ka Latvijas čaklie zemnieki izaudzēs visu un visiem mūsu valsts iedzīvotājiem. Saka gan, ka arī Latvijas laukos trūkst darbaspēka. Taču situācija, kā zinām, ļoti krasi mainījusies, mainās un vēl mainīsies. Šobrīd daudzi zaudē darbu, nenotiek pasākumi, sacensības, sportisti vairāk vai mazāk veiksmīgi imitē treniņus, sacenšas virtuāli. Vai nebūtu skaisti, ja katru rītu sporta ziņās mēs saņemtu informāciju, cik grozu kartupeļu, cik galviņu kāpostu, cik burkānu un gurķu novākuši, aiznesuši, iekrāvuši, izkrāvuši mūsu sportiskie ļaudis?
Tikai viena nianse: lai būtu, ko vākt, vispirms jāiesēj un jāiestāda. Jaunā sējas sezona strauji tuvojas. Labā ziņa – sēt un stādīt var gan vienatnē, gan ieturot divu metru distanci. Nu, ko? Uzlokām piedurknes?
Komentāri