Izteikt viedokli, vai Latvijā svētku nav par daudz un runāt par to kvalitāti, devumu, drīz būs jau bezgaumīgi. Lielāki un mazāki mediji dažādos variantos sprieduši, vērtējuši, izteikuši subjektīvākas vai objektīvākas atziņas, bet visdažādāko iedomājamo un pat neiedomājamo svētku pasākumi ik vasaru veļas pāri Vidzemei, Kurzemei, Latgalei un Zemgalei. Mūzika, tirdziņi, izstādes, radošās darbnīcas, balles – tas viss tiek sajaukts dažādās proporcijās, dažādi servēts un pasniegts kā īpaši jauns, nebijis, vienreizējs notikums.
Kā to novērtē svētku apmeklētāji? Paburzās burzmā pie tirgotāju letēm, pagrūstās rindās pie ēdinātāju galdiem, cenšas saskatīt kādu priekšnesumu pāri pūļa galvām, meklē vietu, kur izmest salvetes, ar ko noslaucītas rokas pēc saldējuma ēšanas… Un atkal viss sākas no gala – drūzma, troksnis, juceklis, savējo meklēšana cilvēku ņudzeklī. Bet beigās katrs ir priecīgs, kad nokļuvis mājās, atlaidies viesistabas dīvānā vai dārza krēslā, un var laimīgi nopūsties, sak, beidzot ir miers. Vai daudzi no pasākumiem paņēmuši līdzi sajūtu, ka redzējuši ko tādu, kas aizkustinājis, bagātinājis vai vismaz iepriecējis?
Protams, katram svētku rīkotājam ir tiesības izvēlēties, ko piedāvāt, kādus notikumus iecerēt. Tomēr man gribētos tajos vairāk kvalitātes, nu, vismaz tajos, kas tiek rīkoti par sabiedrības līdzekļiem. Man patīk vecpiebaldzēnu risinājums, katru gadu izcelt kādu sava novada vērtību, bet droši vien arī tas nav neizsīkstošs avots, no kura smelties un smelties, un varbūt arī nevajag idejas kopēt. Noteikti radoši cilvēki spēj rast ko tādu, kas neatgādina svētkus tur, tur un vēl tur, bet dod savu neparasto, vienreizīgo, kas paliek atmiņā spilgtāk par nogurušām kājām, cilvēku masām un troksni.
Komentāri