Mostas daba un mostas jaunas domas. Martā, strādājot žurnālista darbu Cēsīs, satiekoties un runājoties ar virkni cilvēku, atkal esmu nonākusi pie domas, kāda tā ir laime – dzīvot vietā, kas nav pretrunā ar paša būtību. 20 gadu laikā, kopš Latvijai noņemts dzelzs priekškars, kopš nemitīgi “bruņojamies” ar informācijas tehnoloģijām, un tās rāda tikai vienu – pasaule ir vaļā, palikšana uz dzīvi savā pagastā, savā pilsētā un savā valstī arvien vairāk tiek apšaubīta.
Ļaudis, it sevišķi gados jaunos, pārņēmusi trauksme, paši sev aktīvi iegalvojot, ka iesakņošanās konkrētā vietā nav vēlama. Ābeļdārza stādīšana savā dārzā, lai sagaidītu, kā tas izaug un nes augļus, esot vectēvu dzīves filozofija. Tagad jāizmēģina ko citu. Šādu filozofisku un arī politekonomisku apsvērumu dēļ Rīga ir un paliek Latvijas ūdensgalva. Tā valdzina un arī ievelk ar paātrināto pilsētas sirdsdarbību. Politiskās, saimnieciskās un kultūras dzīves koncentrēšanās vienas pilsētas robežās reizēm pilsētas sirdsdarbībā rada traku pārslodzi un nemaz neliecina par vietu – labu dzīvošanai.
Mašīnu straumes, kas piektdienās pēc darba veido sastrēgumus, cerībā pēc iespējas ātrāk izbraukt no Rīgas, un auto straumes svētdienu vakaros atgriežoties tajā, liek aizdomāties, vai liela pilsēta visiem pilsētniekiem ir laba dzīvošanai. Radio stacija, kuru klausos brokastu laikā, daudz stāsta par rītu Rīgā. Man, kas Cēsīs modusies, radio paziņojumi vairāk līdzinās tāliem notikumiem. Mierīgi noklausos, kur satiksme bremzēta, jo sals vai sniegs ielas padarījis lēni izbraucamas. Ne vairāk kā ar labvēlīgu interesi sekoju līdzi reportāžām par sastrēgumiem, kas veidojas, ja kāds pašnāvnieks uzkāpis tilta margās. Pusei pilsētas nervozums ir neatņemama rīta daļa, jau dodoties laukā no mājas un saprotot, ka attālumu nevarēs paveikt vēlamajā laikā.
Attālumi un iespējas tos pārvarēt arī ir dzīves kvalitātes daļa. Ārpus Rīgas dzīvojošie esam pie tās pieraduši, ar tiem rēķināmies neaizdomājoties. Kādu dienu frizētavā dzirdēju brēku par to, ka vienā no Cēsu krustojumiem nav īsti labi darbojušies luksofori. Autobraucēji rīta stundā meklējuši apbraucamos ceļus un bijuši spiesti zaudēt dārgo laiku. Priekulieši bija sevišķi sašutuši – nav varēts laikā atbraukt līdz Cēsu centram. Pajautāju, cik laika nācies zaudēt. Viena braucēja ceļā bija lieki pazaudējusi piecas, otra desmit minūtes.
Par šādu “satraucošu” rītu Cēsīs derētu pastāstīt rīdziniekiem, kuri stundu ātrāk iziet no mājas, lai uz ielas netrāpītos sastrēgumstundās. Mairita Kaņepe
Komentāri