Cik gan nobružāts ir atgādinājums – kamēr kusties, dzīvo. Kustību nepieciešamību ikdienā atgādina ne tikai mediķi, arī seniori, stāstot, kā sasniegt cienījamu vecumu, uzsver to pašu.
Jākustas visu mūžu. Tiem, kuri strādā fizisku darbu, tā ir ikdiena. Mediķi gan te iebilst, ka tiekot vingrināti tikai noteikti muskuļi, ne viss ķermenis, tāpēc arī šiem cilvēkiem jāatvēl laiks fiziskām aktivitātēm.
Patiesi nešķiet, ka esam kūtri. Ik dienu var redzēt kādu cītīgu nūjotāju, ne viens vien lepojas, ka apmeklē peldbaseinu, nodarbojas ar jogu un visādi citādi trenē savu ķermeni. Iespējas ir arī sporta zālēs un laukumos, var staigāt pa dabas takām.
Taču Valsts kontrole revīzijā piecās pašvaldībās “Vai pašvaldības veicina iedzīvotāju iesaisti fiziskajās aktivitātēs?” nonākusi pie cita secinājuma – pašvaldībās nav radīti priekšnoteikumi mērķtiecīgam darbam iedzīvotāju fizisko aktivitāšu veicināšanā, jo trūkst pilnīgu un ticamu datu par fiziski aktīvajiem iedzīvotājiem, viņu sadalījumu pa dažādām vecuma un dzimuma grupām, kā arī par fizisko aktivitāšu pasākumu izmaksām. Iznāk teju vai tā, ja darbojos individuāli, neesmu kaut kur pieskaitīts, bojāju pašvaldības statistiku. Taču nevar nepiekrist vērtējumam, ka pašvaldību resursi nav vienmērīgi izmantoti visu iedzīvotāju fizisko aktivitāšu uzlabošanai. Infrastruktūra un pasākumi lielākoties jeb 87 % gadījumu ir pieejami bērniem un jauniešiem, savukārt pieaugušo, vecāku ar maziem bērniem, senioru un iedzīvotāju ar funkcionāliem traucējumiem iespējas piedalīties pašvaldību piedāvātajās fiziskajās aktivitātēs ir ierobežotas. Tāpat tautas sports, kas var nodrošināt iedzīvotāju masveidīgāku un plašāku iesaisti dažādās mērķgrupās, ir atstāts “pabērna lomā”. No pašvaldību piešķirtā finansējuma sportam un fiziskajām aktivitātēm vidēji tikai 13 % novirzīti tautas sportam.
Lai uzlabotu situāciju pašvaldībās, svarīgi apzināt un analizēt visu mērķgrupu iesaisti fiziskajās aktivitātēs – tas ir solis ceļā uz sporta infrastruktūras un pasākumu plānošanu, kas atbilst iedzīvotāju dažādajām vajadzībām.
Saprotams, ka pašvaldībām jārūpējas par ikkatru iedzīvotāju. Lai to varētu darīt, vispirms jāzina, ko cilvēki vēlas, tad var piedāvāt. Bet vai iespējams un vajag piepildīt katra vēlmes un intereses.? Ir tik daudz un dažādas modernas fiziskās aktivitātes, vingrošanas un fiziskā ķermeņa stiprināšanas grupas, kurās cilvēki dara to, kas viņiem patīk. Treneriem tas ir darbs, ar ko pelna maizi, bet tie, kuri izmanto viņa prasmes, maksā. Un viss notiek bez pašvaldības iesaistes.
Kāpēc tāds uzsvars likts, ka iedzīvotājiem nepieciešamas fiziskās aktivitātes, kas taču it kā ir katra paša darīšana, tāpat kā rūpes par paša veselību? Latvija ir pēdējā vietā ES pēc veselīgi nodzīvoto gadu skaita. Vidēji ES sievietes nodzīvo 64,5 veselīgus dzīves gadus, bet vīrieši 63,5. Latvijā šie rādītāji ir teju par 10 gadiem sliktāki – sievietēm 54,3 veselīgi dzīves gadi, vīriešiem – 52,6, kas nesasniedz pat pensionēšanās vecumu. Turpretī Zviedrijā sievietes veselīgi nodzīvo 72,7 gadus, bet vīrieši 72,8 gadus. Latvijā aptaukošanās izplatības līmenis sabiedrībā ir daudz augstāks par ES vidējo rādītāju – liekais svars ir katrai ceturtajai sievietei un katram sestajam vīrietim. Fiziski nepietiekami aktīvu darba ņēmēju dēļ Latvija katru gadu zaudē vairāk nekā 966 904 darba dienu.
Protams, ne pašvaldībām vien ir iespējas ietekmēt visu iedzīvotāju paradumu maiņu, bet Valsts kontrole uzskata, ka to rīcībā tomēr ir iespējami uzlabojumi, lai radītu priekšnoteikumus un veicinātu iedzīvotāju lielāku iesaisti fiziskajās aktivitātēs. Vairāk kustēsies, būsi vesels, strādāsi un vairosi labklājību – tik vienkārši. Tikai kā šo patiesību ielāgot ikviena prātā? Vai nav jāsāk ar to?
Komentāri