pensionārs Zaubē
Par Jāņa Buholca komentāru “Provokatīvais skatījums uz okupāciju” trešdienas “Druvā”.
Vai patiešām provokatīvs skats uz okupāciju? Vai varbūt paša Buholca atreferējums šim skatījumam ir provokatīvs? Daļēji it kā patiesība, bet daļēji …. vai tā ir patiesība? Neesmu filmu redzējis, bet varu runāt par faktiem, kurus it kā apgaismo J.Buholcs. Jau sākums ir klaji provokatīvs: “Bet citādi par sasniegumiem bieži vien tiek aizmirsts tikai tāpēc, ka okupācijas laiks tiek pasludināts par..”; ” Filmas veidotāju spēriens Baltijas valstīm ir sāpīgs, jo tās nav tikušas galā ar savu vēsturi.” – tā J.Buholcs.
Kā mums var būt sāpīgi klaji meli un demagoģija? Par kādiem sasniegumiem varam runāt okupācijas gados? J.Buholcs piemin padomju rūpniecības lepnumu VEF. Bet tas bija nevis padomju rūpniecības, bet gan Latvijas brīvvalsts lepnums, kuru 50 gados noveda līdz izputēšanai. Ko VEF padomju gados ražoja? Radio uztvērējus VEF -12, kuri nomainīja “Spīdolu”. Aparātiem PSRS nebija konkurences. Tos pārdeva padomju sadraudzībā un trešās pasaules valstīs par smiekla cenu. Atverot robežas un ielaižot PSRS tirgū rietumu produkciju, ar VEF bija cauri. Vēl mēs lielījāmies, ka VEF ražo automātiskās telefonu centrāles. Jā, PSRS tām bija noiets, bet tās bija 40. gadu tehnoloģiju līmenī. 50 gadus ražot vienu un to pašu aparatūru ar niecīgiem uzlabojumiem – vai ir ar ko lepoties?
“..Latvija ar gudru saimniekošanu būtu spējusi panākt sev lielāku labumu, bet tā vietā viss tika izvazāts un izsaimniekots.” Vai autors neatceras, kas saimniekoja un izsaimniekoja? Vai daudzu firmu direktori bija latvieši? Kurp aizklīda rūpnīcu un fabriku labākās iekārtas? Kur palika mūsu tāljūras zvejas un tirdzniecības flotes lielākā daļa? Kam strādāja mūsu rūpnīcas? Vai tas nebija Krievijas tirgus, kurš tika slēgts pēc neatkarības atgūšanas, un līdz ar to apstājās mūsu ražošana? Vai esat jau aizmirsuši, kā mūs spīdzināja ar degvielu pirmajos neatkarības gados?
Ja runājam par to augsto kultūras līmeni, labo izglītību un veselības aprūpi, tad jau kaķim jāsmejas. Vai varat nosaukt kādus latviešu izcelsmes māksliniekus, kuri bija pazīstami aiz robežām? Varbūt baletdejotājs Māris Liepa, kaut arī viņam lika ceļā sprunguļus. Tagad mūsu kori, var teikt, neizlaiž no rokām pasaules atzinības balvas, operdziedoņus ar nepacietību gaida labākie operu nami pasaulē. Un mūsu pianisti, vijolnieki un … Visus nemaz nevar uzskaitīt. Vai tā nav padomju izglītības sistēmas pilnīga sakāve, vai tas neatmasko mazo tautu nostumšanu lielās krievu tautas ambīciju dēļ?
1969. gadā mūs apciemoja radi no Zviedrijas. Kā apburti klausījāmies par dzīvi svešajā zemē, par fantastisko labklājības uzplaukumu pēckara gados. Arī gribējām padižoties un teicām, ka mums izglītība ir bez maksas. Radi atteica, ka Zviedrijā gan vēl neesot pilnīga bezmaksas izglītība. Un pastāstīja, ka skolas grāmatas, burtnīcas, rakstāmpiederumi – viss ir bez maksas, skolēniem pienākas bezmaksas piens, bet vidusskolēniem jāmaksā par siltām pusdienām. Tāpēc uzskata, ka izglītība nav bez maksas. Bet kā bija padomju skolā? Vai esam aizmirsuši? Protams, ka patlaban stāvoklis mūsu skolās ir tālu no Zviedrijas to gadu sasniegumiem, bet mācīties nav liegts un skolas varam izvēlēties visā pasaulē. Vajadzīga uzņēmība un griba.
Un tad, ja kas noticis nepareizi, vainīgi esam paši. Ko savēlējām par deputātiem? Bārmeņus, aktierus, māksliniekus, kuri no saimniekošanas nekad neko nav sapratuši, cilvēkus ar izteiktu komunistisku un čekistu pagātni, kuri nespēj runāt pretī bijušajiem maizes tēviem. Ar pieglaimību esam pavadījuši negausīgus ierāvējus, gribam līdzināties tādiem kā Lembergs. Var jau būt, ka filmas veidotāji tādiem puskoku lēcējiem ir uzminuši uz varžacīm, bet kārtīgiem latviešu cilvēkiem no tās demagoģijas ne silts, ne auksts un to, ka demagoģija ir Krievijas ārpolitikas stūrakmens, mēs zinām jau no Ivana IV laikiem. Tā zeme un tauta nemainās, un žēl, ka dažiem latviešiem tās varžacis pārāk jūtīgas. Vēstule publicēta saīsināti
Komentāri