Šodien, 26.septembrī, starp dažādiem citiem pieminēšanas vērtiem notikumiem atzīmējam arī Eiropas Valodu dienu. Tās galvenais mērķis ir atbalstīt un saglabāt Eiropas valodu un kultūras daudzveidību. Tas arī mudina eiropiešus paplašināt dzīves gaitā apgūto svešvalodu klāstu, lai stiprinātu starpkultūru izpratni. Šī ir iespēja godināt visas Eiropas valodas, tai skaitā mazākumtautību un migrantu valodas. Eiropas Valodu diena ir Eiropas Padomes iniciatīva, un to atzīmē kopš 2001. gada.
Starp Eiropas tautām ir arī latvieši, tātad 26.septembrī par mūsu valodu, jācer, iedomājas arī citur Eiropā. Bet cik mēs zinām par citām valodām, cik no tām protam?
Vispopulārākā valoda Eiropā, protams, ir angļu, bez tās zināšanām dzīvot pat ikdienā kļūst arvien grūtāk, tā vajadzīga, lietojot visas modernās tehnoloģijas, jo ne viss tajās pieejams latviešu valodā. Turklāt, manuprāt, sarūk to tehnoloģiju lietotāju skaits, kuri ar to būtu neapmierināti, jo nu jau vidējai, nemaz nerunājot par jaunāko, paaudzei tas nav ne šķērslis, ne apgrūtinājums. Jā, mums, lielum lielai daļai padomju laikā dzimušajiem, augušajiem, skolas gaitās gājušajiem, svešvaloda tā arī palikusi vien skolas mācību stundās un grāmatās, ne uz mēles. Tiesa, mēs labāk orientējamies kādas citas valodas lietošanā, bet vai šodien šo prasmi drīkst pieminēt? Un, ja godīgi, arī tā, ilgāku laiku nelietota, mūsu mēlei (galvenajam runas orgānam) liek visai stipri saspringt un prātam šaudīties savos atmiņas kambaros, īsto vārdu meklējot.
Neko darīt, jāpaliek vien ar savu dzimto- latviešu – valodu.
Bet ko darīt skolām? Tur, kā zināms, šobrīd visbiežāk kā otrā svešvaloda tiek piedāvāta tā nevēlamā, kas drīz būs pat aizliegta. Iemesls tam ļoti pragmatisks: skolotāji, kas varētu un ir tiesīgi ( ar stipriem izglītības dokumentiem) mācīt franču, spāņu, itāļu vai kādu citu plašāk izmantojamu valodu, neaug kā sēnes pēc lietus. Viņi ir jāsagatavo. Izrādās, nepietiek vien ar to, ka izdodam rīkojumus un noteikumus, cerot, ka jaunais kā ar vienu rokas vēzienu aizslaucīs veco. Ir vajadzīgs laiks un veselais saprāts, ko karš Ukrainā, diemžēl ir sašķobījis ne vienam vien tik tālu, ka atliek tikai kādam iepūst taurē, lai citi bez domāšanas sāktu pūst līdzi.
Jā, jebkuras valodas prasme ir neatņemama bagātība, kas paver daudz iedomājamu un neiedomājamu iespēju. Un mācīties jau nekad neesot par vēlu. To apliecina arī daudzie ārzemnieki, kas, ja vien vēlas, nebūt ne ilgā laikā apgūst latviešu valodu. To šodienas laikraksta intervijā apliecina ļoti cienījamus gadus sasniegušais rotkalis Daumants Kalniņš, mācoties spāņu valodu. Viņa apņemšanās un uzņēmība patiešām iedvesmo. Varbūt arī man sākt mācīties, manuprāt, skaistāko no visām – itāļu valodu. Pat itāļu enerģijas piestrāvotā rāšanās manās ausīs izklausās kā dziesma!
Komentāri