Manā dzīvē televizora nav jau sen – šķiet, drīz būs desmitgade. Taču, protams, tās cilvēciskās alkas, kuras šī iekārta apmierina, un nepārtrauktās skaņas, klātesamības sajūtas spēju atmiņā atsaukt gana dzīvi un spilgti. Līdz ar to arī iztēlē dzima mana šī gada pēc-atvaļinājuma pārdomu metafora.
Atvaļinājums ir teju sinonīms vārdam “iespēja”. Tā ir iespēja, ko var izmantot, turklāt izmantot katrs pēc savas gaumes un ieskatiem, taču to var arī palaist garām. Ne burtiski “palaist garām”, bet gan pārlaist un tā arī nepiedzīvot. Šajā pirmdienas rītā pēc četru nedēļu atrašanās ārpus ziņu galaktikas es sagaidīju savu gandarījuma devu. Arī teju mēnesis var paskriet kā viena diena ne tāpēc, ka esi devies kādā eksotiskā ceļojumā vai darījis ko iepriekš nepieredzētu, bet gan tā saucamās pelēkās ikdienas piesātinātā ritma dēļ. Nebūt nepiederu tālu ceļojumu noliedzējiem, tieši pretēji – pie pirmās izdevības ar lielāko prieku izmantošu jebkuru iespēju doties pārgājienā kaut kur Vecajā Eiropā, kaut uz mirkli atgriezties tuksnesī vai patiesībā – jebkur aiz horizonta. Tomēr tik patīkama ir atskārsme, ka pat 28 dienas, gandrīz bez pārtraukuma pavadītas vienas pilsētas apkaimē, nav spējušas kļūt garlaicīgas. Varētu to dēvēt arī par daudzbērnu vecāku priekšrocību – jo īpaši vēl neskaidrību pilnā mācību gada iesākumā, kad neviena diena gluži vienkārši nevar būt tāda pati kā vakardiena. Taču, ja atvašu ievadīšanai viņu jaunajā mācību ritmā, komunikācijai ar n-padsmit pedagogiem, piederumu gādāšanai, tik simboliskajai grāmatu vākošanai un mājas darbiem vēl pievieno pārvākšanos – adrenalīna un cietā rieksta uzdevumu pietiek katrai no 28 dienām. Rezultātā gan nav daiļa foto sērija Alpos vai iedegums uz pleciem. Toties ir jauns sākums starp putekļainām kastēm un krietni patstāvīgākiem, par sevi pārliecinātākiem bērniem. Kad vēlajā svētdienas vakarā mēģināju noformulēt, kas tas īsti bija, ko tikko piedzīvoju, gribot negribot prāts atgriezās pie zilā ekrāna. Kaut kas starp ģimenes drāmu un realitātes šovu ar trillera un komēdijas elementiem. Spriedze izturēta, attiecības stiprākas, un jaunas taciņas jau iestaigātas. Protams, šajā laikā dažādas situācijas un mizanscēnas izglāba laikam arī eņģeļi, iemiesojušies te bērnudārza audzinātājā vai skolotājā, te santehniķos, te atkal sporta treneros. Lai vai kā – ir arī gandarījums par sevi. Nav pārspēti rekordi, nav bijis ceļš pēc sevis Indijā vai Tibetā, tomēr pārvarēta kāda latiņa un kāpiens augšup ir noticis. Tagad atkal var padzīvot tiešsaistes ziņu kanālā.
Komentāri