Pagājusi Lāčplēša diena un Latvijas Republikas 88. gadskārta. Atskanējusi kāda mazāk vai vairāk patriotiska runa. Tieši par to arī manas pārdomas.
Patriotisms un Tēvzemes mīlestība, ciešas tagadnes un pagātnes saites ir katras tautas izdzīvošanas pamats. Ar Latvijas ideju sirdī neatkarības gadu rītausmā latvju dēli cīnījās un krita atbrīvošanas cīņās.
Tēvzemes mīlestība deva spēku simtiem tūkstošiem bēgļu atgriezties Latvijā un uz drupās sagrautās valsts pamatiem neatkarības 20 gados uzcelt plaukstošu, attīstītu valsti.
Neatkarīgās Latvijas laikos ieaudzinātās patriotisma jūtas un ilgas pēc Dzimtenes deva spēku daudziem cilvēka prātam neaptveramos apstākļos izdzīvot Staļina nāves nometnēs.
Sarkanbaltsarkanais vairodziņš bija latviešu leģionāra patriotisma apliecinājums cīņā pret boļševismu, ar ideju par Latvijas brīvību.
Mūsu karogs, himna un Latvijas vārds bija vienīgie ieroči Baltijas ceļā un barikāžu dienās.
Kur šodien palicis mūsu patriotisms un lepnums par savu valsti?
Liela daļa vainas gulstas uz mūsu valsts vadītājiem, aizmirstot galveno, rūpes par savu tautu, par saviem vēlētājiem, pirmā vietā liekot personīgās intereses un partiju ambīcijas. Pagājuši 15 neatkarības gadi, bet visās jomās esam pēdējie Eiropā. Atstumti un neievēroti, tūkstošiem tautiešu ar mierīgu sirdi vai dziļu izmisumu, pametot pat bērnus, Latviju nomaina pret dzīvi svešumā, bēgot no savas latvietības, savas valodas un kultūras.
Gadiem tiek runāts par Latvijas vēstures mācīšanu skolās, bet tik daudz atrunu, ka risinājumu nevaram rast. Tāpēc nav brīnums, ka tik elementāru jautājumu, kas ir Lāčplēša diena, nezina tuvu pie 80 procentiem aptaujāto.
Piedaloties 25. marta un 14. jūnija atceres pasākumos, ar sāpi sirdī nākas vērot, cik maz to atceras, grūti ieraudzīt skolu jaunatni. Ja pirmās Latvijas brīvvalsts gados skautu, gaidu un mazpulku organizācijas bija patriotisma un Tēvzemes mīlestības pamats, tad šodien darbs ar jaunatni nīkuļo, izņemot tās skolas, kur patriotisma jūtas ir skolotāju sirdslieta.
No atsevišķu politiķu un žurnālistu mutes dažkārt nākas dzirdēt, ka nacionālpatriotisms kļuvis gandrīz vai par lamu vārdu, velkot paralēles ar Hitlera nacionālsociālismu.
Nesen skatoties Dombura raidījumu ”Kas notiek Latvijā?”, uz jautājumu, vai jaunā valdība būs labāka vai sliktāka, attiecība bija apmēram 15:1 par labu pēdējam. Kur šeit loģika, starp valdošo varas eliti un nosacīto opozīciju taču bija līdz-svars.
Jautājums paliek atklāts, vai esam populistisko solījumu upuri, vai vainojams nacionālpatriotisko spēku vienotības trūkums.
Šodien, kas apdraudēta latviešu nācijas izdzīvošana un pastāvēšana nāciju sajaukšanās ietvaros, vai esam gatavi pret to cīnīties? Vai savas padevības, vienaldzības un maldīgi gļēvo nostāju dēļ esam to upuru cienīgi, kuri ziedoja savu dzīvību Latvijas vārdā?
Komentāri