Kādā tautasdziesmā teikts: “Kaut man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā…” Šķiet, to ļoti gribētu arī Latvijas valdība, jo, ja paseko tam, ko dažādos medijos saka ministri, top skaidrs, ka naudas nav nekam. Nāk televīzijas studijā izglītības un zinātnes ministre un saka, ka nozarei nav naudas. Nākamajā dienā izjautā veselības ministri, galvenā atziņa – attīstībai nepieciešamās naudas nav. Jau sen naudas trūkst iekšlietu sistēmā, arī Dziesmu un deju svētku rīkotāji plaši skandē, ka pietrūkst 5,5 miljoni eiro. Par finansējuma nepietiekamību sūdzas Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošie Nacionālie bruņotie spēki, un naudas trūkst arī citās jomās. Klausos un saprotu, ka naudas nav nekur. Gads sācies ar tehnisko budžetu, jo valdības veidošanas ieilgušais process neļāva pieņemt valsts budžetu.
Mazai atkāpei pārdomas par valdības veidošanu. Kādās sarunās pie kafijas krūzes secinājām, ka laikam jau valdības veidotājiem maksā par stundām, tāpēc arī nebija nozīmes steigties. Un jātur tak cieņā latviskā identitāte, kas saka tik skaidru vēstījumu: kas lēni nāk, tas labi nāk.
Lēni atnākusi, valdība secina, ka naudas nav, vismaz tā var nolasīt ministru publiskajā retorikā. Patiesībā jau nekas jauns, gadu no gada, sūdzoties par naudas trūkumu, visas nozares kaut kā cenšas pastāvēt. Vai arī rada iespaidu, ka naudas nav. Tā taču pārbaudīta metode, jo skaļāk bļausi, ka naudas nav, jo lielākas iespējas, ka iedos vēl. Lai arī varbūt patiesībā pietiktu ar to, kas jau atvēlēts.
Ik pa laikam izskan runas, ka jāveido budžets no nulles, proti, skatīties, kam tiešām vajag, kur var iztikt, bet iekšējie spēki, šķiet, to nepieļauj, jo ir taču labi dzīvot, zinot, ka kāda naudiņa būs un neviens īsti neskatīs, kur tā palika. Nereti rodas sajūta, ka ministrijās un to daudzajās pakļautības iestādēs tiek imitēta rosīga darbība, lai tērētu budžeta finansējumu. Taču, ja naudu nedotu un šī darbība nenotiktu, izrādītos, ka nekas nemainās.
Varbūt reiz kāda valdība tiešām būs gatava veidot nulles budžetu, rūpīgi izvērtēt, kam no tiesas vajag finansējumu, lai arī mūsu valsts kļūtu konkurētspējīga, lai izrautos no pēdējām vietām dažādos reitingos. Un būtu gatavi pateikt, kur vairs nedodam finansējumu, jo pietiek imitēt darbu, tērēt naudu, kam nav nekādas atdeves. Ja to saliktu, varbūt atklātos, ka valsts budžetā ir pietiekami naudiņas un nav nepieciešamības tīkot pēc tās, kas guļ jūras dibenā.
Komentāri