valsts pedagoģiski medicīniskās komisijas loceklis, speciālais pedagogs, logopēds, pedagoģijas maģistrs
Šo rakstu mani pamudināja uzrakstīt Cēsu rajona dažu vecāku izteikumi un viens mans bijušais skolnieks.
“Labdien, skolotāj! Es esmu Kārlis. Jūs jau mani neatceraties! Man burtnīcas vienmēr bija piezīmētas ne ar uzdotajiem uzdevumiem, bet ar ķēpājumiem. Bija jau arī „mākslas darbi”, piemēram, jūsu portreti. Nemācēju uzrakstīt nevienu vārdu bez kļūdām. Par to es tiku rāts un man bija jānoklausās ne tikai „lekcijas”, bet pašam jāpiedalās sarunās, jāizdara savi spriedumi. Sākumā man tas iepatikās, bet, kad sāku saņemt domāšanas papilddarbus, sāku no jums izvairīties. Vieglāk dzīvot, ja nav papildus jāstrādā. Bet darbu Spārē es iemācījos. Tagad man pašam ir sava neliela kokapstrādes firma. Dzīvot varam. Viena meita apgūst vācu valodu Vācijā…” Šādu, gandrīz monologu, es uz-klausīju vienā nejaušā satikšanās reizē Cēsu rajonā. Tagad dzirdētais man jāpārdomā. Vai šim tagadējam pusmūža vīram, kurš izdara loģiskus spriedumus, kādreiz vajadzēja mācīties Spāres speciālajā skolā? Laikam jau ne. Bet toreiz nebija attīstījusies diferenciālā diagnostika tādā līmenī, kādā tā ir šodien. Cilvēks ir izaudzis, strādā un, galvenais, atradis savu vietu mūsu sabiedrībā. Viņš nenosoda Spāres speciālo skolu, bet savas ģimenes attieksmi pret bērnu likteni un skolu vispār.
Spāres speciālajā internātskolā strādāju pirms 20 gadiem gandrīz 25 gadus visos pedagoģiskajos posteņos, kādi bija skolā. Ja šiem gadiem pievieno vēl vēlāko darba gadu pieredzi, tad var izdarīt skolas darba analīzi un dažādus secinājumus. Ar Cēsu rajona skolu dzīvi man ir joprojām sakari. Reizi pa reizei man jāuzklausa arī vecāku pretrunīgi spriedumi par mācību un audzināšanas darbu Spāres speciālajā internātskolā un citās rajona skolās. Tie pa lielākajai daļai ir subjektīvi, visbiežāk no sērijas „viena tante teica”. To varbūt varētu mazināt kāds atklāto durvju dienas pasākums, kura norisē aktīvi darbotos arī pašvaldību sociālie darbinieki.
Patīkami, ka par speciālās skolas darbu daudz raksta rajona laikraksts „Druva”.
Ieskatīsimies apkārtējos cilvēkos! Cik tie ir dažādi! Mēs katrs savu kaimiņu vērtējam no sava skatu tornīša. Tāpat citi spriež par mani. Neobjektīvākie bieži vien ir vecāki spriedumos par savu bērnu. Tas rodas, ja mūsu zināšanas par bērnu attīstības traucējumiem ir minimālas vai nepilnīgas. Nevajag kautrēties šīs problēmas apspriest ar skolotājiem, bērnu ārstiem un psihiatriem. Bērnu nesekmībai skolā var būt dažādi cēloņi. Palīdzību var gūt gan pie psihologiem, gan speciālajiem skolotājiem, kuri tagad ir daudzu skolu štatos.
Ja skolēna garīgās attīstības traucējumi ir viegli, ja tuvākajā skolā klases sastāvs ir neliels, tad skolēnam ieteicams mācīties skolā pie dzīves vietas. Ja skolēna diagnozei ārsts pievieno precizējošu papildkodu, tad laikam šim skolēnam ieteicamāk ir mācīties speciālajā skolā, kurā tiks nodrošināta labāka medicīniskā un speciālā pedagoģiskā palīdzība, individuālā pieeja.
Ja skolēna garīgās attīstības traucējumi ir izteiktāki, tad lielāku palīdzību sniegs speciālās skolas mācību un audzināšanas sistēma. Tajā skolēnam izveidos individuāli piemērotu mācību programmu. Paralēli tam skolēni tiks ievirzīti arī praktiskajā darbā, profesijas elementāru iemaņu un darba prasmju apguvei. Šie skolēni nav spējīgi savu uzmanību ilgstoši koncentrēt garīgam darbam, viņi strauji aizmirst vai neizprot skolotāja frontāli izvirzītos uzdevumus un sāk traucēt darbu pārējiem skolēniem.
Jau vairākus gadus speciālajās skolās mācās bērni, kuru garīgās attīstības traucējumi ir spilgti izteikti un kuriem ir piešķirts invaliditātes pabalsts. Agrāk šos skolēnu skolā neuzņēma, uzskatīja par neapmācāmiem. Tagad šādus bērnus māca, veido elementāras darba un pašapkalpes iemaņas. Dažus vecākus neapmierina tas, ka bērns skolā mācās 3 – 5 gadus, bet lasīt nemāk, aritmētiskās darbības neveic pat 10 apjomā. Bet, vecāki, salīdziniet bērna tagadējo attīstības līmeni ar prasmēm pirms pieciem gadiem. Jūs pamanīsiet atšķirības un pozitīvus panākumus. Tas ir sistemātiska darba rezultāts. Ir arī reti gadījumi, kad bērna attīstība norit ar mīnus zīmi, bet par to jākonsultējas ar speciālajiem pedagogiem un mediķiem.
Zinātnes, medicīnas, pedagoģijas un psiholoģijas attīstība rit ļoti strauji. Ir tūkstošiem faktoru, kas var radīt attīstības novirzes. Tomēr pagaidām mēs neprotam savlaicīgi atklāt, ārstēt un pārvarēt vai mazināt visus attīstības traucējumus. Nedrīkstam nolaist rokas, bet dzīvot cerībās uz labāku prognozi un izpildot speciālo pedagogu ieteikumus. Vecāki! Ne jau visi cilvēki var kļūt par garīgā darba speciālistiem. Daži ir spējīgi izpildīt darbus, kas saistīti ar praktisku darbošanos vai tikai ar sevis apkopšanu. Tieši no jūsu izpratnes par bērna attīstību, par piemērotas mācību programmas noteikšanu un atbilstošas skolas atrašanu būs labākais atbalsts bērna turpmākajai dzīvei. Jūs taču savam bērnam vēlat laimīgu dzīvi.
Komentāri