Tas sen vairs nav seriāls, tas ir kaut kas vairāk. “UgunsGrēks”. Vēl nesauksim to par kultūras kanonu. Pagaidām.
Neviens nav muļķis, skaidrs kā diena, ka seriāls nav dzīve, tajā spēlē aktieri, kuriem priekšā ir lomu teksts. Uzaicināti spēlēt, reizēm aktieri pat nezina, vai viņa atveidotais tēls būs labais vai ļaunais cilvēks.
Mazajā Latvijā būt seriālā sliktās lomas tēlotājam, kad katru aktieri var pazīt uz ielas pat pilnīgi sveši cilvēki, kļūst bīstami. Aktieris par savu radīto tēlu tramvaja pieturā var dabūt kārtīgu dunku. Starp “UgunsGrēka” sēriju uzņemšanu un parādīšanu televīzijā var paiet mēnesis un vairāk laika. Ej nu zini, kurā brīdī attiecīgo nofilmēto epizodi parādīs, bet aktieris tādā brīdī var kļūt par kaismīgāko draugu, ar kuru lepojas, vai arī kauna lietu, kuru der iekaustīt. Tā iznācis arī jaunajai aktrisei Dārtai Danevičai, kuras „uzvaras” gājiens “UgunsGrēkā” pirms gada sākās jaunas meitenītes lomā. Viņas varone, pirms nebija izaugusi par labo cilvēku, gāja apzagt viesnīcu. Pēc šīs epizodes parādīšanas Dārta arī autobusa pieturā no saniknotas skatītājas dabūja ar lietussargu pa muguru – kā nekrietnai zaglei pienākas. Dārtai paveicās, viņas atveidotā varone seriālā labojās, saprata, ka zagt un melot ir slikti. Aktrise pēc darba teātrī vai seriāla uzņemšanā autobusu pieturā varēja gaidīt mierīgi.
Šajā latviešu sāgā paveicies pieredzes bagātajai aktrisei (sāku domāt, kā tad viņu sauc, jo
prātā nāk seriāla vārds – Milda), Ilzei Vazdikai no leģendārās aktieru Vazdiku dzimtas. Būtu jauki, ja tikpat lielu popularitāti kā šefpavāres Mildas rosīšanos par virtuvi seriālā skatītāju vidū gūtu arī jaunā grāmata par Ilzes Vazdikas mūžu teātra mākslā, viņas daudzajām skaistajām lomām izrādēs.
Tomēr jāatzīst – tie, kas 60. gados paredzēja televīzijas vareno spēku, atņemot daļai cilvēku vēlmi pievērsties grāmatām un teātrim, nebūs kļūdījušies. Televīzijas ekrāns bieži vien fantāziju pasaulei spēj dot lielāku ticamību nekā lasīšana. Kāds tur brīnums, ja pēc ikvakara
televīzijas seriāliem un ziņu raidījumiem rodas grūtības atšķirt īstenību no fantāzijas, jo virkne notikumu, ko pasniedz ziņās, nekā citādi kā par seriālu nenosauksi. Saeima, Ministru kabinets, KNAB ir visīstākie seriālu „ražotāji”. Tie spēj sagādāt intrigas pat tad, ja valstī ir pilnīgs miers kā Ziemassvētku vakarā.
Neesmu nekāds izņēmums, arī man reizēm sajūk dzīve ar seriāliem. Dažus pieturas punktus, lai starp abām jomām nenomaldītos, esmu tomēr nospraudusi. Jo no rīta pirmo mēdzu ieslēgt radio. Ja ziņu izlaidumā vispirms stāsta, kas šodien paredzēts „seriālā Saeima”, tad uzelpoju. Tātad „seriālā Dzīve” nav nekas traks noticis, nakts Latvijā pagājusi mierīgi. Tālāk runātajam var nepievērst tik lielu uzmanību kā rīta kafijai un brokastu maizes šķēlei. Dzīve turpinās. Mairita Kaņepe
Komentāri