Vienmēr var brīnīties un apbrīnot cilvēkus, kuri visu zina, kuriem vienmēr ir skaidrs, kā kam jābūt, kā jānotiek, kas pareizi, kas ne. Un tēmai vai problēmai nav nozīmes, jo šie cilvēki ir informēti, zinoši, un viņu viedoklis, protams, ir svarīgs, to nedrīkst neņemt vērā. Vismaz viņi tā domā.
Pēdējā laikā ne viens vien izteicies par Otavas konvenciju. Ja kādam uz ielas pajautātu, par ko tā ir, droši pateikt varētu retais. Toties iesaistīties diskusijā par kājnieku mīnām taču var. Ja speciālisti skaidro, ka ieguvumu no tām nebūs, viņi, saprotams, aizstāv kāda intereses. Un tā ir par visu. Arī par militāriem un aizsardzības jautājumiem.
Par ko tik cilvēki neuztraucas ārpus savas ikdienas, savām neatrisinātajām un neatrisināmajām problēmām. Saka jau – ja nav problēmu, ja nav, par ko uztraukties, dzīve ir garlaicīga. Taču bieži vien sašutumu izraisa neziņa un neizpratne. Kāds kaut ko dzirdējis, pastāsta, un ir, par ko domāt. Vecos laikos, tajos, ko neatceras pat šodienas simtgadnieki, dzīve grozījās pārdesmit kilometru rādiusā. Kaimiņš kaimiņam pastāstīja, ko zināja, bija dzirdējis. Svētdienā baznīcā jaunumus, arī ja netālu vara mainījusies, pavēstīja mācītājs no kanceles. Par notikumiem apspriedās krogā. Un dzīve ritēja savu ritumu. Ne kāds zināja, ka Islandē izvirdis vulkāns, ne to, ka kādā citā valstī plosās mēris. Par briesmu lietām pasaulē uzzināja vēlāk vai tad, kad tās atnāca paša sētā.
Laiki mainījušies, cilvēki kļuvuši zinošāki, pasaule katram ekrānā pie kājām. Ko ieraugi, dzirdi, par to vari spriest, piekrist kādam vai nepiekrist. Savs labums tajā visā ir – jākustina domāšana, lai tā neierūsē. Gribam vai ne, bet muļķības skraida apkārt un prasmīgi uzdodas par patiesību. Un te var līdzēt tikai spodri uzturēta domāšana.
Laukos bieži dzirdams, ka vara tālu, nezinām, ko tā dara. Protams, katru interesē savs stūrītis, lielākā mērogā pagasts. Un, ja neviens, kas tuvāk lēmējiem, neizskaidro, par labāku uzskatot atmest ar roku, sak, ko es varu zināt, tad durvis viedokļiem vai varbūt maldiem plaši vaļā.
Pēdējos gados vieni no populārākajiem vārdiem ir konsolidācija (apvienošanās, lai sasniegtu noteiktus kopīgus mērķus), optimizācija (sistēmas raksturlielumu uzlabošana), izdevumu, darbinieku skaita samazināšana… Lai arī kas tiek darīts, rezultāts vienalga nebūs vēlamais. Ja uzklausīt viedokli, ka visās valsts un pašvaldību iestādēs darbinieku par daudz, un to, ka pakalpojumi nav pieejami, tad saproti nu, kurā pusē nostāties. Ja par daudz, tad otrai problēmai nevajadzētu būt.
Tas, ka katrs vienu un to pašu situāciju, problēmu, aktualitāti uztveram un izprotam citādāk, ir tikai pašsaprotami. Un te ir stāsts par uzticēšanos. Uzticēšanos profesionāļiem. Vai tiešām Latvijā ir tik daudz zinošu cilvēku par kājnieku mīnām? Ja tā, tad nav jābrīnās, ka ikkatrs visu saprot par jebko.
Komentāri