Vairāki simti Latvijas kultūras darbinieku tikās forumā “Kultūras centru nozīme reģionālajā attīstībā”. Tā galvenā tēma bija Kultūras centru likuma nepieciešamības aktualizēšana, lai noskaidrotu nozares dominējošo viedokli un lemtu par likuma tālāko virzību.
“Tas ir likums, par kuru tiek runāts gadiem. Bija plāns jau 2005. – 2007.gadā to izstrādāt, notika diskusijas, darbojos darba grupā. Tad nāca krīze, novadu reforma, un Kultūras centru likums tika nolikts malā,” stāsta Priekuļu kultūras nama direktore Inga Krafte un uzsver, ka noteikti arī kultūras centriem ir vajadzīgs likums, kurā skaidri pateikta gan to darbības, gan finansēšanas kārtība, statuss. Inga Krafte atgādina, ka Latvijā ir Muzeju likums, Kultūras institūciju likums, Bibliotēku likums, Arhīvu, Nemateriālā kultūras mantojuma likums un vēl citi, bet kultūras centri uz sevi attiecina Dziesmu un deju svētku likumu un likumu “Par pašvaldībām”.
Patlaban nav likuma, kas noteiktu kultūras centru statusu Latvijā, regulētu to darbību, finansēšanu un citus ar kultūras centru darbību saistītus jautājumus. Latvijā ir 119 pašvaldības. Tajās izveidoti un darbojas 579 kultūras centri, kas ir kā atsevišķas iestādes vai to struktūrvienības, to nosaukumi ir dažādi – kultūras centrs, kultūras nams, klubs, tautas nams, saietu nams, vēl citi. To izveidošana ir katras pašvaldības iniciatīva, kā tā nolemj pildīt likumā “Par pašvaldībām” sev noteikto autonomo funkciju – rūpēties par kultūru un sekmēt tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu un tautas jaunrades attīstību (organizatoriska un finansiāla palīdzība kultūras iestādēm un pasākumiem, atbalsts kultūras pieminekļu saglabāšanai u.c.). Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanu, attīstību un nodošanu nākamajām paaudzēm starplaikā starp Dziesmu un deju svētkiem uztur un nodrošina pašvaldības un to izveidotie kultūras centri, kuros darbojas amatiermākslas un tautas mākslas kolektīvi.
Likumprojektā lasāms, ka pašvaldības nodrošinās, ka tās dibināts kultūras centrs ir katrā pašvaldības administratīvajā teritorijā vai pašvaldības administratīvajā teritorijā ietilpstošajā teritoriālajā vienībā.Līdz ar to pašvaldības nodrošinās kultūras un mūžizglītības pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem, kultūras centru kā daudzfunkcionālu starpnozaru kultūras institūciju darbību un veicinās to attīstību.
“Likumā patiešām ir iecerēts daudz ko sakārtot. Tas varētu kļūt par atspēriena punktu, uz kura balstīties. Tas būtu mūsu aizmugure. Protams, arī tagad katrā pagastā ir vismaz viens tautas vai kultūras nams. To ikdiena, tāpat kolektīvu darbība, kultūras pasākumu daudzums un kvalitāte ir atkarīga no tā, cik pašvaldība naudas var atvēlēt. Kolektīvu vadītājiem katrā pašvaldībā atalgojums ir cits,” pārdomās dalās Inga Krafte un piebilst, ka, piemēram, Priekuļu novadā ir gan kultūras nami, gan tautas nami, gan Saieta nams. Ar ko tie atšķiras, neviens pateikt nevar.
“Kultūras dzīvi laukos finansē pašvaldība. Arī valstij būtu jāuzņemas līdzdalība, jo neviens taču nenoliedz kultūras nozīmību, vērtību cilvēku ikdienā, personības veidošanā. Kāpēc tie, kuri ir ārzemēs, mājās cenšas atbraukt tad, kad te ir kādi svētki? Jo mēs mākam svinēt svētkus. Valsts daudz naudas atvēl Dziesmu svētkiem. Bet ir arī citi kultūras notikumi, kaut vai Baltā galdauta svētki, kas notiek visā Latvijā. Šķiet, ir pat priekšstats, ka kultūras dzīve ir tikai pilsētās. Tā nav. Bet mums neviens pasākums nav ar peļņu,” pārdomās dalās Amatas novada Nītaures kultūras nama vadītāja Larisa Šteina un uzsver, ka daudzi pat nezina, ka lauku kultūras namā strādā viens darbinieks, kurš dara visu. Larisa pastāsta, ka viņas ziņā ir ne tikai pasākuma sagatavošana, viņa ir gan gaismotāja, gan skaņu operatore, gan noformētāja, vēl ir jāsagaida viesi, jāuzrunā, protams, jāsakārto krēslu rindas. “Piesaistu palīgus, citādi to izdarīt nevar,” saka kultūras darbiniece.
Arī Inga Krafte atceras, ka pirms vairākiem gadiem Priekuļu kultūras namā bijusi līdzīga situācija. Tagad te strādā mākslinieciskās daļas vadītāja, garderobiste – dežurante, gaismu un skaņu operators, apkopēja, mākslinieks noformētājs. “Likumā paredzēts, ka kultūras centriem, kas būs akreditēti, būs iespēja saņemt valsts budžetā speciāli paredzētos līdzekļus ar kultūras centru attīstību saistītu projektu un programmu īstenošanai. Ja tā būs, tas patiešām būs atbalsts. Protams, jābūt skaidriem kritērijiem, par ko var saņemt mērķdotāciju. Patlaban kultūras centri Latvijā ir tikt dažādi, kaut visi veic vienu funkciju,” saka Inga Krafte un izsaka cerību: “Ja kultūras centrs tiek akreditēts, tātad izpildījis valsts noteiktās prasības, būtu tikai loģiski, ja valstij svarīgu uzdevumu veikšanai – tautas mākslas saglabāšanai – tas saņemtu līdzfinansējumu.
“Kultūras darbinieku forumā bija lietišķa gaisotne, tajā bija saturīgas diskusijas,” vērtē Larisa Šteina.
Komentāri