Nost ar patvaldību! – šķiet, tāds sauklis uz mēles pēdējās nedēļās ir daļai politiskās dzīves uzraugu. Valstī esot krīze, valdība piesavinājusies varu, Saeima nepilda savas funkcijas, tauta neapmierināta un vēl prezidente pa vidu maisās ar savām ambīcijām.
Sava daļa taisnības jau ir. Piesardzīgi var secināt, ka iemesla apmierinājumam jau nevajadzētu būt. Pat, ja tauta pie teikšanas vēl nav tikusi, bez problēmām tās vietā var pierādīt, ka tautas priekšstāvji nepilda tiem uzdotos pienākumus: premjers Aigars Kalvītis gribēja kontrolēt drošības dienestus, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze laikus nav brīdinājis zemniekus, ka sēklu iepirkt un zemi art vairs nav vērts, labklājības ministre Dagnija Staķe nenosargāja ”Reģu” pansionātu no ugunsgrēka, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs pēc kāda masu saziņas līdzekļa pieprasījuma neatcēla Lembergu no amata… Tie ir pēdējā laikposma aktuālākie notikumi, taču varbūt citām ministrijām vienkārši ir paveicies, ka to darbības laukā nav noticis nekas tik “interesants”, lai masu saziņas līdzekļi par to ieinteresētos.
Krīzes situāciju rašanās un reakcija uz to nevar būt vienīgais elements, pēc kā vērtēt valsts pārvaldītāju darba efektivitāti. Tas ir krietni sarežģītāks process, kas prasa dažādu attīstības rādītāju datu vākšanu, politikas analīzi, iedziļināšanos – visu, kam ikdienas redakcijas steigā laika nepietiek. Tāpēc rūpes par vēlētāju interesēm un masu saziņas līdzekļu vara tiek parādīta šādos ārkārtas gadījumos, kad sākas kārtējais “skandāls”. Daži šādi “skandāli”, un sākas “krīze”.
Nav jau tā, ka valstī krīzes pazīmju vispār nav, tomēr korektāk būtu sacīt, ka krīze nav beigusies kopš 1991. gada. Citiem vārdiem, politiskās darbības sasaistīšana ar ētikas un atbildības normām norit ļoti grūti. Process ir lēns, un tauta ar masu saziņas līdzekļu palīdzību zaudē pacietību. Un tāpēc izskan sauklis “Nost valdību, atlaist Saeimu!”. Tomēr, ņemot vērā aizvien pieaugošo politisko apātiju (pārlieku daudziem cilvēkiem iepriekšējās vēlēšanās līdz iecirknim aiziet bija par grūtu), rodas šaubas, vai jauna valdība un jauns likumdevējs kaut ko mainītu. Toties atlaišanas iespējamība skan labi, un allaž uzradīsies pārītis “politologu” un citu “ekspertu”, kas visā nopietnībā stāstīs, ka nemaz tik nereāls tāds solis nav. Pētījumu firmas “Latvijas fakti” veiktā pētījuma dati vēsta – puse Latvijas iedzīvotāju atbalsta Saeimas atlaišanu. Pēc nejaušas izvēles principa aptaujāts pustūkstotis cilvēku, kas neļauj to uzskatīt par ticamu socioloģisku datu avotu. Pētījums ir publiskā viedokļa kurināšanas rezultāts un vienlaikus arī līdzeklis, ar ko uzturēt prasības par Saeimas atlaišanu.
Zīmīga ir arī Jūrmalas domes deputāta Ilmāra Ančāna vēstule Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kurā viņš lūdz atlaist Saeimu. Savu vēlmi deputāts pamato ar šādiem argumentiem: Ainārs Šlesers un Andris Šķēle lūkojuši ietekmēt Jūrmalas domes balsu pirkšanas lietas tiesvedību, D.Staķe joprojām atrodas amatā, Aivara Lemberga apcietināšana radījusi “neparedzamu situāciju politiskajā vidē” un visās malās rosās politiskie un ekonomiskie grupējumi. Nu, jā, un vēl Saeima, pieņemot grozījumus ar drošības iestāžu darbu saistītos likumos, parādījusi nekompetenci. Ko Šlesera, Šķēles un Lemberga dzīvē mainīs ārkārtas vēlēšanas, proti, kāds viņiem sakars ar Saeimas atlaišanu, īsti nav skaidrs, taču nav arī atbildes uz ko būtiskāku – kas mainīsies vēlētāju dzīvē?
Par to, ko no tiesas vajadzētu darīt, lai iedomātie vēlētāji (un pirmām kārtām paši saucēji) būtu apmierināti, viedokļa nav vispār. Ir tikai priekšstats, ka jauna valdība kaut ko varēs atrisināt. Tieši ko vajag risināt un kā – tas pašlaik laikam nešķiet necik interesanti. Nevajadzētu šaubīties, ka par Saeimas atlaišanu tauta arī nobalsotu, taču ne jau tāpēc, ka ir kāds, kas piedāvātu dzīvot labāk. Ne jau tāpēc, lai tiktu ārā no “krīzes”. Drīzāk – tāpat vien, attieksmes paušanai. Gan pret šo, gan nākamo, gan daudzām nākamajām valdībām un Saeimām.
Komentāri