Vai ir viegli publiski, tūkstošiem cilvēku priekšā teikt skarbus un pazemojošus vārdus par citiem? Skarbus – to var saprast. Pazemojošus? Nedari citiem, ko negribētu saņemt pats – tā taču ir tik sena patiesība, ka nav jāapstiprina. Jo vairāk tādēļ, ka, pirms skaļi un plašai sabiedrībai iznīcinošiem vārdiem stāstīt par kādu citu cilvēku it kā negodīgumu, it kā savtīgumu, noteikti būtu jāizvērtē un jāizsver katrs apvainojums, katrs pārmetums, jāsaliek kopā fakti un aizdomas un jāizanalizē, kas šķietams, kas patiess. Taču aizvadītās pašvaldību vēlēšanas un situācijas pirms domju priekšsēdētāju vēlēšanām tepat, dažos mūsu nelielajos Cēsu apriņķa novados, pierādīja, ka var arī citādi – var vienkārši paņemt kādas sakritības un izveidot no tām veselu melnu notikumu virkni, ar iznīcinošiem un pat pazemojošiem spriedumiem publiskajā telpā runājot par tiem, kas rīkojušies citādi, ne tā, kā kāda daļa vēlēšanu līkločos iesaistīto gribējuši.
Kritika ir vajadzīga un pat nepieciešama, katrs, kas strādā, kaut kur kļūdās, kaut ko izdara nepareizi. Nedrīkst noklusēt nejēdzības, korupciju, varas izmantošanu personīgā labuma gūšanai. Tas nu noteikti skaidrs. Un par šādiem gadījumiem jārunā skaļi un skarbi. Var kritizēt izvēlēto ceļu kādu mērķu sasniegšanai, var piedāvāt citu ceļu un risinājumus. Turklāt ne tikai var, bet tas pat ir jādara. Taču vai to visu nevar izdarīt, saglabājot savu pašcieņu un neaplejot ar melniem vārdiem citu cilvēku cieņu? Var teikt – lielajā politikā arī tā notiek, turklāt ne jau tikai Latvijā, bet daudzās pasaules valstīs. Politiskie pretinieki viens otru nesaudzē, katru pretinieka sīkāko klupienu izmanto, lai skandāls aizšķērsotu ceļu uz varu. Jā. Bet vai vienmēr tas, kas der citiem, der arī mums? Kā mazā novadā, mazā pašvaldībā, kur ik dienu esam viens otra redzeslokā, pēc tam dzīvot, kā sadarboties un strādāt kopējam labumam, ja izrādās, ka mūsu žultainie vārdi ir bijuši tikai nepamatotas aizdomas?
Komentāri